Pāvests: Vatikāna II koncila liturģiskā reforma ir stingri iesakņota Baznīcas tradīcijā

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvesta katehēzes pilnais teksts:

Dārgie brāļi un māsas!

Šajā pēdējā katehēzē par konstitūciju Sacrosanctum Concilium es šodien vēlos pievērsties iemesliem, kāpēc koncila tēvi centās veicināt liturģijas reformu. Šajā ziņā īpaši apgaismojoša ir trešā Koncila vēstule, ko kardināls Džovanni Batista Montini, toreizējais Milānas arhibīskaps, 1962. gada 28. oktobrī nosūtīja savas Baznīcas ticīgajiem. Liturģija, viņš rakstīja, “ir patiesa gan dievišķā, gan cilvēciskā izpausme. Tā ir valoda. No vienas puses, tā ir dievišķās mācības nesēja, no otrās – sarunas ar Dievu balss. Ir skaidrs, ka tā nevar atteikties no savas didaktiskās funkcijas, nedz arī liegt ticībai un dievbijībai iespēju tikt izteiktai ar spontānu saprotamību”. Šo pārliecību vadīts, nākamais pāvests svētais Pāvils VI uzsvēra, ka ticīgie “nevar un vairs nedrīkst palikt klusējoši un pasīvi. Viņu fiziskā klātbūtne nav savienojama ar viņu garīgo prombūtni”.

Līdzība starp šiem apgalvojumiem un tiem, kas vēlāk parādījās koncila konstitūcijas 48. punktā, ir acīmredzama: “Baznīcai patiesi rūp tas, lai ticīgie šajā ticības noslēpumā piedalītos nevis kā svešinieki vai mēmi skatītāji, bet gan, skaidri apzinoties to, ko pauž riti un lūgšanas, ar izpratni, dievbijīgi un aktīvi iesaistītos svētdarbībās, lai viņus audzinātu Dieva Vārds un lai viņi ieturētos pie Kunga Miesas galda un pateiktos Dievam; lai viņi mācītos sevi upurēt, sniedzot nevainojamu upuri ne vien ar priestera starpniecību, bet kopā ar viņu, un dienu no dienas, pateicoties Kristus vidutājībai, tiktu pilnveidoti vienotībā ar Dievu un viens ar otru”.

Šajos vārdos atklājas atjaunota izpratne par liturģijas vērtību. Caur Baznīcas rituālajām darbībām, kamēr tiek svinēts pestīšanas darba piemiņas upuris, tiek sniegta iespēja piedzīvot patiesas attiecības ar Dievu, nonākot saskarē ar pestīšanas notikumu. Tā kā svētās liturģijas žesti un vārdi ir izšķiroši šai pieredzei, tad ticīgo līdzdalība nevar būt pasīva.

Koncila reforma, izvirzot centrā to, kas ir ekleziālās pieredzes kodols, bija paredzēta, lai ļautu liturģijai mirdzēt kā “galvenajam avotam šajā dievišķajā apmaiņā, kurā mums tiek nodota Dieva dzīvība”. No šīs pārliecības dzima nepieciešamība padarīt Bībeles tekstu un lūgšanu bagātību pieejamāku visiem ticīgajiem, kā arī vienkāršot svinību kārtību salīdzinājumā ar to, kāda tā bija noteikta tolaik lietotajās liturģiskajās grāmatās.

Patiešām, tā kā liturģija ir dzīva realitāte, gadsimtu gaitā tā vienmēr ir tikusi pakļauta attīstībai un izmaiņām. Maģistērijs pielāgoja tās formas dažādu laikmetu vajadzībām. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka arī Vatikāna II koncils ar visdziļāko cieņu pret tradīcijas mantojumu un tieši tādēļ, lai padarītu to pieejamāku, uzskatīja par nepieciešamu pārskatīt liturģiskās grāmatas.

Mērķis, ko [koncila] tēvi paturēja prātā, ir izskaidrots konstitūcijas Sacrosanctum Concilium 21. punktā: “Lai svētajā liturģijā kristīgā tauta varētu smelties žēlastību pārpilnību, svētā Māte Baznīca vēlas veikt rūpīgu liturģijas vispārējo atjaunotni. Liturģija ir veidota no nemainīgās daļas, jo tā ir dievišķi iedibināta, un izmaiņām pakļautām daļām, kuras laika ritējumā var tikt mainītas vai arī tām pat ir jātiek mainītām, ja tajās ir ieviesušies liturģijas iekšējai dabai mazāk atbilstoši elementi vai ja šīs daļas kļuvušas tai nepiemērotas. Saistībā ar šo atjaunotni tekstu un ritu sakārtošanai jānorit tā, lai svētās patiesības, kuru nozīmi tie atklāj, būtu izteiktas skaidrāk un kristīgā tauta varētu daudz vieglāk saprast to jēgu un piedalīties svinēšanā pilnīgā, aktīvā un kopīgā veidā”.

Liturģijā pastāvošā nošķirtība starp dievišķajiem, nemainīgajiem elementiem un cilvēciskajiem elementiem, kas turpretī “pieļauj dažādas modifikācijas, kā to prasa laikmeta vajadzības, apstākļi un dvēseļu labums, un kā to, Svētā Gara vadīta, var būt autorizējusi Baznīcas hierarhija”, sniedzas atpakaļ līdz pāvesta Pija XII enciklikai Mediator Dei (Acta Apostolicae Sedis 39, 1947, 541–542).

Turklāt vēlme pēc “vispārējas reformas” neradās pēkšņi, bet bija vērojama pāvestu rīcībā jau kopš 20. gadsimta sākuma, saskaņā ar Liturģiskās kustības prasībām. Apgalvojums, ka ticīgajiem nevajadzētu apmeklēt liturģiskās svinības “kā svešiniekiem vai mēmiem skatītājiem”, jau tika izteikts pāvesta Pija XI apustuliskajā konstitūcijā Divini Cultus. Tāpat var atgādināt Pija XII iniciatīvas attiecībā uz Klusās nedēļas ritu kārtību, ko viņš pārcēla uz stundām, kas atbilst Lieldienu notikumiem, pēc tam, kad tie gadsimtiem ilgi bija pārcelti uz rīta stundām. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka svētais Jānis XXIII uzskatīja par nepieciešamu vienkāršot Breviāra un Misāles rubrikas, apstiprinot to ar 1960. gada 25. jūlija Motu proprio Rubricarum instructum, kurā viņš izziņotajam Ekumēniskajam koncilam sniedza pamatprincipus liturģijas reformai.

Tādējādi Vatikāna II koncila veicinātā liturģiskā reforma ir stingri iesakņota Baznīcas dzīvajā tradīcijā. Tās pareiza izpratne ļauj mums noraidīt arī dažādas novirzes, kas notika atsevišķos Baznīcas sektoros pēckoncila periodā un kas, diemžēl, joprojām laiku pa laikam notiek šodien, kur daži no pašas reformas pamatā esošajiem principiem ir novesti līdz galējībām vai pārprasti.

Šajā sakarā vērts atgādināt, ka koncila konstitūcija uzsver: “Liturģiskās darbības nav privātas darbības, bet Baznīcas – vienotības sakramenta – svinības. Šī Baznīca ir svēta tauta, apvienota un organizēta bīskapu vadībā. Tāpēc liturģiskās darbības attiecas uz visu Baznīcas Miesu, dara to redzamu un ietekmē” (Sacrosanctum Concilium, 26).

Tāpēc ganu, tas ir, bīskapu, bet arī katra atsevišķa priestera galvenā atbildība ir sargāt un veicināt liturģiju, kas, ievērojot liturģiskās normas, mirdz ar cēlu vienkāršību (sal. 34) un tādējādi atklāj vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu. Šāda liturģija būs arī būtisks evaņģelizācijas līdzeklis, žēlastības instruments, caur kuru, kā māca koncils, mēs varēsim iemācīties upurēt paši sevi un ar Kristus starpniecību tiksim pilnveidoti vienotībā ar Dievu un savā starpā (sal. 48).