Leons XIV: Baznīcas mūzika ir liturģijas sastāvdaļa, nevis dekorācija

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vispārējā audience arī šoreiz notika Svētā Pētera bazilikā, kurā bija sapulcējušies aptuveni 5 tūkstoši cilvēku. Šī bija jau septītā katehēze par Konstitūciju par svēto liturģiju Sacrosanctum Concilium. Pāvests pārdomāja par sakrālās mūzikas un dziedāšanas nozīmi, balstoties ne tikai uz minēto koncila dokumentu, bet arī uz Baznīcas tēviem un svētā Pija X, svētā Jāņa Pāvila II un Benedikta XIV mācību.

“Mūzika patiešām ir liturģiskās darbības sastāvdaļa, nevis tikai svinību rotājums,” uzsvēra Leons XIV. “Dziedāt un spēlēt liturģijā nozīmē lūgties, saskaņojot savu sirdi ar māsu, brāļu un Dieva sirdi, aktīvi līdzdarbojoties svinamajā noslēpumā.” Šajā kontekstā pāvests citēja arī svētā Augustīna vārdus, kurš reiz teica, ka “dziedāt ir raksturīgi tam, kurš mīl”, un uzsvēra, cik tas ir svarīgi, jo mūzika var palīdzēt atvērt sirdi Dieva žēlastības darbībai.

Katehēzes pilnais teksts:

Dārgie brāļi un māsas,

Vatikāna II koncila konstitūcijas Sacrosanctum Concilium (SC) sestā nodaļa ir veltīta sakrālajai mūzikai. Tā apgalvo: “Baznīcas muzikālā tradīcija ir nenovērtējama dārgumu krātuve, pārāka par pārējām mākslas izpausmēm, īpaši jau tāpēc, ka sakrālais dziedājums, būdams saistīts ar vārdiem, ir nepieciešama un būtiska svinīgās liturģijas sastāvdaļa” (SC, 112) un precizē: “Sakrālā mūzika būs jo svētāka, jo ciešāk tā būs saistīta ar liturģisko darbību, gan dāvājot lūgšanai daudz tīkamāku izpausmi un sekmējot vienprātību, gan ar lielāku svinīgumu bagātinot svētos ritus” (turpat).

Šeit mēs redzam koncila mācības kodolu, kas apstiprina un padziļina mūzikas kalpošanas funkciju liturģijā, ko jau bija izgaismojis svētais Pijs X savā Motu Proprio Inter sollicitudines (1903. gada 22. novembrī). Mūzika patiešām ir liturģiskās darbības sastāvdaļa, nevis tikai svinību dekorācija. Dziedāt un spēlēt liturģijā nozīmē lūgties, saskaņojot savu sirdi ar māsu, brāļu un Dieva sirdi, aktīvi līdzdarbojoties svinamajā noslēpumā. Mūzika jo īpaši izsaka lūgšanas emocionālo dimensiju, kā apgalvo svētais Augustīns: “Cantare amantis est”, proti, “dziedāt ir raksturīgi tam, kurš mīl” (Sermo 336, 1). Tas ir ļoti svarīgi, jo palīdz atvērt sirdi Dieva žēlastības darbībai un ļauj tai to veidot.

Turklāt dziedāšana veicina sadraudzību. Caur balsu simfoniju tā sekmē dvēseļu vienotību, pārvarot atšķirības starp cilvēkiem un apvienojot visus Dieva slavēšanā. Tādējādi tā kļūst par Baznīcas epifāniju – par manāmu izpausmi tai sadraudzībai, kas pieder pie pašas tās būtības.

No sakrālā dziedājuma dziļās teoloģiskās nozīmes, kā liturģiskās darbības neatņemamas sastāvdaļas, izriet dažas prasības. Pirmkārt, neatkarīgi no modes vai autoru īpašās jutības, tam visos līmeņos jāatbilst tam, kas ir vispiemērotākais konkrētajam svinību brīdim. Tāpat formai, īpaši kas attiecas uz tās melodiju, jābūt vienlaikus cēlai un vienkāršai, ar augstu muzikālo kvalitāti un viegli izpildāmai, jo īpaši tad, ja tā ir paredzēta visas draudzes dziedāšanai (sal. SC, 121).

Tā paša iemesla dēļ koncils iesaka nodrošināt, lai arī teksti būtu atbilstoši, dziļi un vienlaikus viegli saprotami, iedvesmoti galvenokārt no Svētajiem Rakstiem, liturģiskajām grāmatām un Baznīcas garīgās Tradīcijas. Pār to ir jābūt nomodā, lai saglabātu dzīvu to dinamismu, kas izteikts senajā principā “lex orandi lex credendi”, proti, lūgšanas likums ir arī ticības likums, un lai šis dinamisms pieaugtu.

Sacrosanctum Concilium atvēlē plašu vietu ticīgo aktīvās līdzdalības tēmai (sal. 114. nr.). Tā “ir jāsaprot […] sākot no dzīvākas apziņas par svinamo noslēpumu un tā saistību ar ikdienas eksistenci” (Benedikts XVI, ap. pamud. Sacramentum caritatis, 52) “nepārtrauktas atgriešanās garā, kuram jāraksturo visu ticīgo dzīve” (turpat, 55). Kas attiecas uz konkrēto veidu, kā to var īstenot pateicoties sakrālās mūzikas īpašajai lomai, konstitūcija sniedz skaidru atbildi: “Jārūpējas par ticīgo aklamācijām, atbildēm, psalmu dziedājumiem, antifonām, dziesmām” un “svēto klusumu” (SC, 30), un tā mudina ikvienu – gan kulta kalpotāju, gan ticīgo – darīt “tikai un vienīgi to, kas tam pienākas saskaņā ar rita būtību un liturģiskajiem priekšrakstiem” (SC, 28), harmoniskā līdzsvarā starp dažādām kalpošanām, dažādām darbībām un klusuma brīžiem.

Koncils piešķir arī lielu vērtību gregoriāniskajiem dziedājumam, lai gan neizslēdz no svinībām citus sakrālās mūzikas žanrus. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī ērģelēm (sal. SC, 120), savukārt citu instrumentu izmantošana ir pieļaujama, “ja vien tie ir piemēroti sakrālai izmantošanai vai var tikt tai pielāgoti, atbilst svētvietas cieņai un patiesi sekmē ticīgo izaugsmi” (SC, 120).

Koncila reformai dārga tēma ir inkulturācija, tostarp sakrālās mūzikas jomā. Attiecībā uz dažādu kultūru muzikālajām tradīcijām jo īpaši tiek uzsvērts, cik svarīgi ir tās nopietni ņemt vērā kā cilvēku reliģiskās un sociālās dzīves sastāvdaļu. Tādēļ tiek ieteikts, no vienas puses, ierādīt attiecīgu vietu “reliģiskās apziņas veidošanai” visos (SC, 119) un, no otras puses, “cik vien iespējams […], sekmēt šo tautu tradicionālo mūziku gan skolās, gan sakrālajās darbībās” (turpat).

Liturģiskajā kontekstā īpašs uzdevums tiek piešķirts schola cantorum – pastorālajam līdzeklim, kura veicināšana tiek ieteikta ar uzdevumu “rūpēties par tās daļu precīzu izpildījumu atbilstoši dažādiem dziesmu žanriem un veicināt ticīgo aktīvu līdzdalību dziedāšanā” (Svēta Ritu kongregācija, instrukcija Musicam sacram, 19).

Šim nolūkam sakrālās mūzikas komponists ir aicināts iepazīt un sargāt Baznīcas muzikālo mantojumu, smeļot no tā iedvesmu, lai radītu jaunus skaņdarbus, kas kalpotu liturģijai, ņemot vērā mūsdienu jutīgumu un dažādās kultūras tradīcijas, tā lai “attīrītu kultu no stila kļūdām, paviršām izteiksmes formām, virspusējas mūzikas un tekstiem, kas maz atbilst svinamās darbības diženumam, nodrošinot, lai liturģiskās mūzikas formas būtu cēlas un labas” (Svētais Jānis Pāvils II, Hirogrāfs par svēto mūziku, 2003. gada 22. novembris, 3).

Visu šo iemeslu dēļ koncila tēvi iesaka veicināt sakrālās mūzikas apmācību un praksi “semināros, vīriešu un sieviešu ordeņu noviciātos un studiju mājās, kā arī citos katoliskajos institūtos un skolās” (SC, 115) un nodrošināt mūziķiem un dziedātājiem pamatīgu liturģisko formāciju (sal. turpat).

Mīļie brāļi un māsas, Baznīcas tēvi ir turējuši lielā godā liturģisko dziedājumu, kas ir Baznīcas vienotības simbols. Tāpēc mēs varam noslēgt ar šiem skaistajiem svētā Antiohijas Ignācija vārdiem: “Jūs visi pa vienam kļūstat par kori, lai, saskanīgi vienprātībā un pieņemot Dieva toni vienotībā, vienā balsī caur Jēzu Kristu dziedātu Tēvam, lai Viņš jūs uzklausītu un no jūsu darītajiem labajiem darbiem atzītu, ka esat Viņa Dēla locekļi” (Vēstule efesiešiem, 4, 2).