Pāvests

Pāvests: no jauna atklāt lūgšanu kā savas cilvēka dabas pamatu

Liturģiskās lūgšanas ekleziālā dimensija – tā bija Leona XIV 5. augusta katehēzes galvenā tēma. Lielā karstuma dēļ vispārējā audience pēc mēneša pārtraukuma notika nevis Svētā Pētera laukumā, bet bazilikā, kur bija sapulcējušies vairāk nekā 5 tk. ticīgo no daudzām pasaules valstīm. Šī bija pāvesta piektā katehēze, veltīta Vatikāna II koncila Konstitūcijai par liturģiju.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētais tēvs savā uzrunā aicināja ticīgos no jauna nodot tālāk lūgšanu savā ģimenē un kopienās lūgties Stundu liturģiju. Viņš atgādināja, ka lūgšana nav bēgšana no šīs zemes dzīves realitātes, ne arī – psiholoģiska rakstura tehnika, rūpējoties par sevi, bet ir mūsu cilvēciskās būtības pamatdimensija.

Pāvesta katehēzes pilnais teksts:

Brāļi un māsas, labrīt! Esiet sveicināti!

Šajā katehēzē mēs atsākam pārdomas par koncila Konstitūciju par liturģiju Sacrosanctum Concilium (SC). Šodien mēs pakavēsimies pie liturģiskās lūgšanas ekleziālās dimensijas.

Kā norāda apustulis Pāvils, tieši Svētais Gars mūs māca lūgties. Kopš Vasarsvētku dienas Gars mājo Baznīcā, iedvesmojot katru tās darbību un jo īpaši lūgšanu. Pirmās kristiešu kopienas dzīve, kas dzima Jeruzalemē pēc Jēzus Lieldienām, ir dzīve Garā, ko dāvājis augšāmcēlušais Kungs. «No tā laika, – saka Koncils, – Baznīca nekad nav pārstājusi sanākt kopā, lai svinētu pashālo noslēpumu, lasot to, “kas visos Rakstos” (Lk 24, 27) ir teikts par Viņu, svinot Euharistiju, kurā “tiek darīta klātesoša Viņa nāves uzvara un triumfs”, un vienlaikus Svētā Gara spēkā pateicoties Dievam “par Viņa neizsakāmo dāvanu” (2 Kor 9, 15) Jēzū Kristū “Viņa godības slavai” (Ef 1, 12)» (SC 6).

Mūsu laikā, vidē, kurā dominē efektivitātes un patēriņa mentalitāte, lūgšana var šķist kaut kas bezjēdzīgs vai smieklīgs. Pasaulē, kur zinātne un tehnika tiecas sniegt visas atbildes, lūgšana var likties kā bēgšana. Bez tam, arī vairākās kristiešu ģimenēs vairs nenotiek lūgšanas nodošana tālāk, kamēr daudzi cilvēki riskē to sajaukt ar kādu no psiholoģiskajiem paņēmieniem, kas vērsti uz personīgo labbūtību. Turpretī lūgšana kā mūsu cilvēciskās būtības pamatdimensija ir pelnījusi tikt no jauna atklāta tās patiesumā.

Konstitūcija Sacrosanctum Concilium uztvēra šo vajadzību nopietni. Un tas no sirds iepriecināja pāvestu svēto Pāvilu VI, kurš, izsludinot šo pirmo Vatikāna II koncila apstiprināto dokumentu, paziņoja: «Dievs pirmajā vietā; lūgšana ir mūsu pirmais pienākums; liturģija ir mums atklātās dievišķās dzīves pirmais avots, mūsu garīgās dzīves pirmā skola» (Uzruna Svētā Pētera bazilikā, 1963. gada 4. decembrī).

Konstitūcijā jēdziens “lūgšana” faktiski apzīmē visu liturģiju. Šī perspektīva ir izšķiroša, jo tā orientēja liturģisko reformu, par tās galveno balstu padarot ticīgo aktīvo līdzdalību. Liturģija vispirms tiek pasniegta kā tikšanās vieta, kā iniciatīva no Dieva puses, kurš kļūst tuvs cilvēcei savā Dēlā, «Vārdā, kas tapis miesa, Svētā Gara svaidīts» (SC, 5), uz ko mēs varam atbildēt «caur Kristu, ar Kristu un Kristū, Svētā Gara vienībā», proti, pateicoties «lūgšanai, ko Kristu vienots ar savu Miesu paceļ pie Tēva» (SC, 84).

Tāpēc svētais Pāvils VI dedzīgi vēlējās, lai Stundu liturģija, tas ir, Baznīcas ikdienas publiskā lūgšana, kas nav atdalāma no Euharistijas, dziļi caurstrāvotu, atdzīvinātu, vadītu un izteiktu visu kristīgo lūgšanu un efektīvi dzīvinātu Dieva tautas garīgo dzīvi (sal. Ap. konst. Laudis canticum).

Lai šī vēlēšanās piepildītos, Stundu liturģija prasa tikt arvien vairāk pieņemta un izdzīvota kristiešu un kopienu ikdienas dzīvē. Daudziem cilvēkiem, kuri vēlas iemācīties lūgties, jo īpaši katehumēniem, tā var būt kristīgās lūgšanas ceļš un skola.

Katru nedēļu un katru dienu Euharistija un Stundu liturģija ir Baznīcas dzīves elpa, kas liek Svētajam Garam cirkulēt caur tās Miesu. Šajā lūgšanā Kristus «vieno ar sevi visu cilvēci un kopā ar to dzied šo dievišķo slavas dziesmu» (SC, 83); tādējādi, dienu no dienas, mēs tiekam arvien vairāk saistīti ar Lieldienu noslēpumu un darīti līdzīgi Viņam.

Svētais Augustīns apgalvo: «Kad lūgšanā runājam ar Dievu, mums nav jāatdala no Viņa Dēls; un, kad lūdzas Dēla miesa, lai tā neatdala no sevis savu galvu; lai tātad tas pats vienīgais savas miesas Pestītājs, mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir tas, kurš lūdzas par mums, kurš lūdzas mūsos un kuru lūdzam mēs. Viņš lūdzas par mums kā mūsu priesteris; viņš lūdzas mūsos kā mūsu galva; mēs viņu lūdzam kā savu Dievu. Tāpēc saklausīsim Viņā savu balsi un Viņa balsi mūsos» (Enarr. in psalmum LXXXV: PL 37, 1081).

Saistīta ar Euharistiju, kuras gaismu tā pagarina, Stundu liturģija svētdara mūsu ikdienas dzīves laiku: no rīta mēs sākam dienu ar ticību un pateicību; pusdienlaikā mēs lūdzam spēku palikt uzticīgiem grūtībās; vakarā, kad darbs ir pabeigts, vesperes pavada saulrieta brīdi; naktī mēs aizmiegam, uzticot sevi Dieva mieram. Katra stunda ir cerības akts: šīs zemes dzīves svētceļojuma laikā mēs esam nomodā, kopā ar visu Baznīcu gaidot Kunga godības pilno atgriešanos.