Leons XIV: "Dieva galds ir klāts visiem"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot klātesošos un visus, kas sekoja līdzi Angelus lūgšanai tiešsaistē, Leons XIV vispirms atgādināja par 15. augusta svētkiem, kad kontemplējām Dieva Māti, kura sasniegusi mūžīgās dzīvības pilnību. Taču arī katra svētdiena mums atgādina, ka tāda pati pilnība ir paredzēta tiem, kas seko Jēzum – viņš uzsvēra. Kristus augšāmcelšanās nav pagātnes notikums, bet gan jauna dzīve, kurā arī mēs esam iesaistīti.
Šīs svētdienas Evaņģēlijs pasludina šo patiesību, runājot par kānaāniešu sievieti. Lai gan šī sieviete nepieder pie Dieva izredzētās tautas un dzīvo svešā zemē, viņa neatlaidīgi cenšas sarunāties ar Jēzu, sekojot Viņam kā mācekle. Lai gan šķiet, ka viņa nekad agrāk nebija satikusi Jēzu, tomēr noslēpumainā veidā ticība viņā jau bija dzimusi. Viņa nekā nelūdz sev, bet vēlas, lai Viņš dziedinātu viņas slimo meitu.
Evaņģēlists nenoklusē, ka šai sievietei nācās saskarties ar nopietniem šķēršļiem. Mācekļi viņu uzskata par pārāk uzmācīgu, un arī pats Jēzus sākotnēji nedzird viņas lūgumu. Patiesībā Mācītājs bija devies uz to apvidu, meklējot mieru, tāpat kā citās reizēs, kad Viņš meklēja vientulīgu vietu, kur varētu lūgties un veltīt sevi savu mācekļu audzināšanai. Tomēr galu galā Jēzus viņu uzklausīja: “Ak, sieviet, liela ir tava ticība! Lai tev notiek, kā tu vēlies” (Mt 15, 28).
“No šīs kānaāniešu sievietes mēs varam mācīties pazemību un apņēmību,” sacīja pāvests. “Viņas ticība mums palīdz saprast, ka Dieva galds ir klāts visiem un ka nevienam nav paredzētas tikai drupačas, jo katram pie Tēva ir sava vieta. Ja tam ticam, mums nav jācieš nevienlīdzība, diskriminācija un visi tie apstākļi, kuros tiek kājām bradāta pārāk daudzu Dieva dēlu un meitu cieņa.”
Mums kā Baznīcai ir jāļauj, lai mūs nemitīgi pārsteidz Dieva darbība, un mums ir jāizplata Kristus dāvātais miers arī ārpus noteiktajām robežām. Baznīcas misijā iniciatīva pieder Dieva žēlastībai, kas darbojas sirdsapziņas dziļumos. Tāpēc katrā tikšanās reizē, pat tādā, kurā tiek traucēti mūsu plāni, mums ir jāsasprindzina ausis, jāatver acis un sirds tam, ko Dievs vēlas mums pateikt.
“Dārgie brāļi un māsas,” noslēgumā sacīja pāvests, “mēs esam Jēzus Kristus Baznīca nemierīgā pasaulē, pasaulē, kas ilgojas pēc miera. Lūgsim Māti Mariju, lai viņa mūs vienmēr pavada ar savu aizbildniecību. Pār viņas lūpām izskan “Magnificat” slavas dziesma (…). Tā ir tāda cilvēka dziesma, kurš jau redz realitāti ar Dieva acīm un tāpēc nezaudē cerību un visu dara ar mīlestību.”
