Kristus remdē mūsu izsalkumu pēc patiesības un dzīvības
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvesta uzrunas pilnais teksts:
«Dārgie brāļi un māsas, svētīgu svētdienu!
Kad mēs klausāmies Evaņģēliju, mēs bieži dzirdam stāstām par Jēzus veiktajiem brīnumdarbiem: tie ir žesti, kas liecina par Viņa īpašajām rūpēm un mīlestību pret mums, proti, pestīšanu, ko Viņš nes pasaulē. Kungs tiek pieminēts kā Tas, kurš piešķir dzīvei jēgu, atbrīvojot to no ļaunuma un grēka.
Atgriežot redzi neredzīgajiem un dzirdi nedzirdīgajiem, Kristus ne tikai veic brīnišķīgus darbus, bet arī paziņo visiem, ka Dieva valstība ir tuvu. Tāpēc šīs dienas Evaņģēlijs (Mt 14, 13–21) liecina, ka Jēzus neaprobežojas tikai ar maņu došanu tiem, kam to trūkst, bet piešķir garšu mūsu maņām. Nedzirdīgajam, kurš atkal sāk dzirdēt, Kungs adresē Labo Vēsti, ko klausīties; neredzīgajam, kurš atkal sāk redzēt, Viņš parāda lielisko pestīšanas darbu, kas tiek paveikts viņa labā. Tādā pašā veidā Jēzus dod ēdienu tiem, kas ir izsalkuši: maizes pavairošanas epizode nozīmē, ka satikšanās ar Kungu ir dzīvinoša pieredze. Tuksnesī, proti, mūsu vajadzību vietā, Kristus ir dzīvības maize. Ar Viņu viss dzīvei būtiski nepieciešamais tiek saņemts pārpilnībā: “Visi ēda un kļuva sāti,” un pāri palika “divpadsmit pilni grozi” (20. pants). Šis skaitlis uzsver, ka Kunga dāvana ir universāla un ka Viņa gādība par mums nekad nebeidzas.
Dārgie, Kristus patiesi remdē cilvēces izsalkumu, mūsu izsalkumu pēc patiesības un dzīvības. Tajā pašā laikā Viņa žests mums māca, ka nekas netiek izšķērdēts, ja ar to dalās. Turpretim alkatīga krāšana un izniekošana ir divas viena un tā paša ļaunuma puses: rijība. Šī dvēseles slimība liek zaudēt mēra sajūtu, jo tā apreibina ar bagātību tik ļoti, ka liek aizmirst tos, kuri raud no bada un kliedz no slāpēm. Un tā, blakus gaistošo lietu pārpilnībai, atrodas to izstieptās rokas, kuriem nav ēdamgalda, un to sadedzinātās mājas, kuriem nav miera.
Kara un arogances tuksnesī paskatīsimies, ar kādu labvēlību Kungs “paceļ acis uz debesīm”, “saka svētību”, “lauž maizi un dod” saviem mācekļiem, lai viņi to izdalītu pūlim (sal. 19. p.). Šajā mīlestības un žēlsirdības brīnumā mēs atpazīstam Jēzum raksturīgās darbības, kas savu kulmināciju sasniedz Pēdējās Vakariņās. Jo tad Dieva Dēls uztic mums savu dzīvību kā mūsu brālis cilvēcībā. Baudot Euharistijas žēlastību, apņemsimies liecināt par tās skaistumu caur saviem ikdienas žestiem, sākot ar galda svētīšanu, kad dalāmies maizē ģimenē un ar draugiem. Jēzus sabiedrībā arī brīvdienas var kļūt par brālīga miera laiku, iesaistot tos, kuri mums blakus cieš trūkumu.
Lūgsim Jaunavu Mariju, gādīgo māti, lai viņa palīdz mums augt mīlestībā, tā ka nevienam netrūktu ikdienišķās maizes.»
