Ticība ir mūsu personīgā atbilde Dievam
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunas pilnais teksts:
Dārgie brāļi un māsas, svētīgu svētdienu!
Šīs svētdienas Evaņģēlijs (Mt 16, 13–20) aicina katru no mums uzdot sev savā ticības ceļā jautājumu: kas man patiesībā ir Jēzus?
No Evaņģēlija stāsta var saprast, cik šis jautājums ir izšķirošs mācekļiem. Patiešām, lai gan divpadsmit apustuļi jau bija daudz ko pieredzējuši kopā ar Mācītāju Viņa dzīvē un kalpošanā, Jēzus negribēja uzskatīt par pašsaprotamu, ka viņi Viņu tiešām pazīst un ir sapratuši Dieva Valstības noslēpumu. Tāpēc, pajautājis, kādas ir cilvēku domas par Viņu, Viņš vēršas tieši pie viņiem: “Bet jūs, par ko jūs mani uzskatāt?” (Mt 16, 15).
Brāļi un māsas, šis ir fundamentāls pagrieziena punkts visu laiku mācekļiem, ikvienam no mums. Ticība mums nav dota reizi par visām reizēm; tieši otrādi – mums vienmēr ir nepieciešams no jauna atklāt Kristus vaigu un Viņa Evaņģēliju, aizvien dziļāk iepazīt Viņa vēsti un atjaunot savas dzīves izvēles, lai tās būtu saskaņā ar to, ko apliecinām, uzveicot kārdinājumu domāt, ka jau visu zinām, un padarīt ticību par ieradumu.
Jautājums, kas mums tiek uzdots katru dienu – kas man ir Jēzus un kāda ir Viņa klātbūtnes nozīme manā dzīvē –, īpaši izgaismojas lūgšanā un tad, kad pārdomājam Evaņģēliju; taču arī tad, kad atrodamies brāļu ievainojumu un vajadzību priekšā, vai arī attiecībās un situācijās, kas visvairāk izaicina mūsu sirdsapziņu. Īsāk sakot, mūsu dzīves laukā mēs varam pārbaudīt, vai Kungs Jēzus mums ir tikai izcila vēsturiska personība, kas teikusi un darījusi svarīgas lietas, vai arī Dieva Kristus – Tas, kurš sūtīts, lai ievestu mūs Tēva mīlestībā un pārveidotu mūsu dzīvi un pasauli, kurā dzīvojam.
Dārgie brāļi un māsas, centīsimies nenoslēgties savos reliģiskajos priekšstatos un savā pārliecībā, bet gan paliksim atvērti autentiskām attiecībām ar Kristu. Dažreiz kristīgajā ticībā mēs apmierināmies ar “dzirdēto”, ar klišejām, ar to, kas mums nodots, iespējams, pat ar vislabākajiem nodomiem. Tomēr Jēzus mūs aicina atbildēt Viņam personīgi, iepazīt Viņu tuvāk un ļaut, lai mūs veido draudzība ar Viņu caur ikreiz jaunu sastapšanos. Tas var prasīt no mums arī iet jaunus ceļus un izdarīt citādas izvēles nekā bijām iepriekš iedomājušies.
Tas attiecas gan uz mūsu personīgās dzīves, gan uz Baznīcas ceļu un pastorālajām izvēlēm, kad dažkārt domājam, ka pietiek rīkoties tā, kā esam darījuši vienmēr. Tā vietā ir svarīgi bieži sev jautāt: Kas man ir Kungs? Vai es Viņu tiešām pazīstu? Ko Viņa Evaņģēlijs no manis šodien prasa? Kādus soļus man vajadzētu spert un kādas izvēles veikt?
Piesauksim Jaunavu Mariju, kura savā sirdī meklēja Dieva gribu caur savu Dēlu, lai viņa mūs vienmēr vada ticības ceļā.
