Pāvests: nezaudēt cerību pat tumsas brīžos, jo Jēzus mūs nekad nepamet
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Leona XIV uzrunas pilnais teksts:
Dārgie brāļi un māsas, svētīgu svētdienu!
Šodien Evaņģēlijs mums stāsta par Jēzu, kurš Galilejas ezerā vētras laikā, staigājot pa ūdens virsmu, dodas pie mācekļiem (sal. Mt 14, 22–33).
Pēc maizes un zivju pavairošanas brīnuma (sal. Mt 14, 13–21) Mācītājs mudina savus mācekļus kāpt laivā un pārcelties otrā krastā, kamēr Viņš viens pats dodas kalnā lūgties. Tomēr tālu no krasta viņi nonāk vēja varā un ar pūlēm spēj virzīties uz priekšu. Pēc veiksmīgas pieredzes, kurā viņi bija brīnumainās zīmes aculiecinieki un dalībnieki, tagad viņi jūtas bezpalīdzīgi un izbijušies pretvēja un viļņu draudu priekšā.
Nakts beigās Jēzus pa nemierīgajiem ūdeņiem dodas viņiem pretī, un pārbijušies mācekļi notur Viņu par spoku (26. p.). Bet Viņš tiem saka: «Esiet droši! Tas esmu Es. Nebīstieties!» (27. p.). Kunga klātbūtne visu izmaina: Pēterim pat izdodas paspert dažus soļus virs viļņiem Viņa virzienā; tad viņš nobīstas, sāk grimt, un Jēzus viņu izglābj. Kad Mācītājs iekāpj laivā, vētra norimst, un tad no mācekļu sirdīm spontāni izskan ticības apliecinājums: «Patiesi, Tu esi Dieva Dēls!» (33. p.).
Lai nonāktu līdz šim brīdim, viņiem nepietika tikai ar to, ka viņi bija redzējuši brīnumu vai guvuši panākumus cilvēku priekšā: viņiem nācās iziet cauri savas nespējas pieredzei un atpazīt tajā Dieva klātbūtni. Tikai tā viņi varēja patiesi atvērt acis un sirdi Viņa tuvumam, atrodot mieru pat vētras vidū.
Vēlāk Jēzus mācekļiem kādu dienu teiks: «Ja jums būs ticība un jūs nešaubīsieties […], un jūs teiksiet šim kalnam: “Celies un meties jūrā”, tas notiks» (Mt 21, 21). Un tieši to viņi pieredzēja uz ezera: Kristus, kurš lūdzās kalnā, miers sasniedza viņus pat trakojošo ūdeņu vidū.
Tātad šis brīnums mums māca ko svarīgu: vispirms jau nekļūt lepniem par panākumiem un nekad nepaļauties tikai uz sevi; bet tajā pašā laikā arī nezaudēt cerību pat tumsas brīžos, kad jūtamies bezspēcīgi problēmu priekšā un, neskatoties uz saviem pūliņiem, šķiet, ka virzāmies drīzāk atpakaļ nekā uz priekšu. Lai kādi būtu apstākļi, Jēzus mūs neatstāj, un, ja mēs Viņu pazemīgi uzņemam savas dzīves laivā – ar lūgšanu, ar sakramentiem, ar Viņa Vārda klausīšanos –, Viņā mēs atradīsim mieru, gaismu un spēku savam ceļam.
Lai Marija, kura savas ticības dēļ tika pasludināta par svētīgu, palīdz mums šādi dzīvot – ar paļāvības pilnu uzticēšanos Dievam (sal. Lk 1, 45).
