Pāvests stāsta par garīgajiem augļiem, ko devusi vizīte Spānijā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests Leons XIV atskatījās uz savu nesen veikto apustulisko ceļojumu uz Spāniju. Viņš teica:
«Dārgie brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti!
Šodien es vēlos dalīties pārdomās par savu apustulisko ceļojumu, ko pagājušajā nedēļā veicu Spānijā, apmeklējot Madridi, Barselonu, Montseratas abatiju un Kanāriju salas. Pēc ilgā ceļojuma uz četrām Āfrikas valstīm šoreiz es apmeklēju Eiropas valsti ar senu un ļoti bagātu kristīgo tradīciju. Bija skaidri redzams, ka mūsdienu Spānijā, kas ir piedzīvojusi ievērojamas sociālās un kultūras pārmaiņas, pāvests uzņemts ar entuziasmu un gatavību ieklausīties. Par to es pateicos Dievam un visai spāņu tautai, Karalim un sabiedrības autoritātēm, bīskapiem un Baznīcas kopienām.
Dieva tauta mani ļoti iepriecināja ar savas ticības un mīlestības apliecinājumu. Savukārt es stiprināju ticīgos un kā Romas bīskaps mudināju viņus pārvarēt jebkāda veida šķelšanos un pretestību, vienmēr veicinot kopību, dialogu un vienotību dažādībā. Tas ir Pētera pēcteča īpašais kalpojums. Šis kalpojums izpaužas arī apustuliskajos ceļojumos, ikreiz pielāgojoties apmeklēto valstu Baznīcas un sociālajām situācijām.
Spānijā es ar prieku pamanīju, cik daudz cilvēku, neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa, gaidīja šo vizīti: visur es sastapu ļaudis, kas mani uzņēma ar lielu sirsnību. Šis fakts nebija pašsaprotams, un tas ir pārdomu vērts. Protams, šāda līdzdalība, kā jau minēju, vispirms liecina par spāņu tautas ticību; tajā pašā laikā tā atspoguļo vēlmi apvienoties uz patiesa un dziļa pamata, kas nav ne ideoloģisks, ne balstīts uz šaurām interesēm. Šo pamatu var nodrošināt tikai Kristus un ko Evaņģēlijs, izmantojot "inkulturāciju", var iedzīvināt tautu dzīvē. Tas ir iespējams, jo Evaņģēlija vēstījums pilnībā atbilst abām šīm vajadzībām: patiesības meklējumiem un slāpēm pēc taisnīguma.
Madridē un Barselonā mēs pulcējāmies lielajās katedrālēs, kā arī modernos stadionos. Mēs lūdzāmies Rožukroni Montseratas abatijā. Mēs svinējām liturģiju Sagrada Familia (Svētās Ģimenes) majestātiskajā bazilikā, kas kā akmens un gaismas simfonija vēstī visiem kristīgo noslēpumu. Šī senā un modernā, kristīgo tradīciju un mūsdienu kultūras satikšanās man ļāva saskatīt Eiropas īpašo raksturu, tās neizsakāmo bagātību kā aktuālu, nevis pagājušu realitāti. Tas ir dārgs mantojums, par kuru ir jārūpējas, lai to varētu ieguldīt globālajā pasaulē ar tās izaicinājumiem: mieru, integrālu ekoloģiju, taisnīgu un ilgtspējīgu attīstību, cilvēka cieņas ievērošanu. Tie ir izaicinājumi, kurus Vatikāna II koncils jau bija skaidri atzinis un pie kuriem atgriezās cauri Baznīcas mācībai līdz pat manai nesenajai enciklikai Magnifica humanitas, kuras mērķis ir aizsargāt cilvēku mākslīgā intelekta laikmetā.
Dažādās tikšanās reizēs es sapratu, ka ir nepieciešams, lai tiktu sludināts cerības Evaņģēlijs mūsdienu cilvēcei, ko smagi skar maldinoša attīstības modeļa negatīvās sekas. Šī vajadzība izpaudās daudzās liecībās, kuras man bija iespēja dzirdēt – liecībās, kas reizēm bija aizkustinošas, reizēm iedvesmojošas –, un es to ieraudzīju mazo un nabadzīgo cilvēku sejās, kurus satiku savā ceļā: bērnā, kurš draudzes telpās man nolasīja savu vēstuli, vardarbības upuros, kuri lūdza, lai viņus uzklausītu; ieslodzītajos, kas mani gaidīja cietumā; jauniešos, kas bija pilni nemiera un sapņu; migrantos, kuri mīt uzņemšanas centros Kanāriju salās.
Tieši tur, Kanāriju salās, mūsu ceļojuma pēdējā pieturā, man tika dāvāta visaptveroša izpratne. To man dāvāja, no vienas puses, arhipelāga ģeogrāfiskā atrašanās vieta, un, no otras puses, vietējās Baznīcas realitāte, kas uzņem lielu skaitu piespiedu migrantu, īpaši no Āfrikas. Mēs zinām, ka migrācijas fenomens ir sarežģīts un ka tam vajadzīgi koordinēti un saskaņoti rīcības plāni. Taču šī interpretācijas atslēga paver citu un plašāku perspektīvu: tā liek mums saprast, ka mēs esam aicināti pārlasīt Evaņģēliju, apmainoties ar mūsu kultūru dāvanām un jo īpaši ar augļiem, ko tajās rada Kristus vēsts. Un viens no šiem augļiem ir tieši dialogs starp cilvēkiem un tautām, tikšanās brālības garā, kas ļauj mums atklāt un savstarpēji novērtēt visas tās vērtības, ko viens otram sniedzam. Šis ceļš nav viegls, tas prasa labu gribu un Dieva palīdzību, bet tas ir ceļš, kas ved uz mīlestības civilizāciju.
Dārgie brāļi un māsas, šī apustuliskā ceļojuma devīze bija "Alzad la mirada" - "Paceliet savu skatienu!" (sal. Jņ 4,35). Tie ir Jēzus vārdi, kas adresēti saviem mācekļiem, lai saskatītu cilvēkos vēlmi pēc dzīvības, patiesības un pilnības. Šodien es vēlos dalīties ar jums šajā aicinājumā: pacelsim savu skatienu! Mācīsimies no Jēzus skatīties uz savu tuvāko, cilvēkiem un pasauli "ar Dieva acīm", tas ir, ar mīlestību, cieņu un līdzjūtību.
Visbeidzot, es vēlos pateikties visiem, kuri lūdzās par mana apustuliskā ceļojuma labu iznākumu, īpaši kontemplatīvo māsu kopienām, kuru Spānijā, paldies Dievam, ir ļoti daudz. Turpiniet lūgties, lai caur Vissvētākās Jaunavas Marijas aizlūgumu šajā zemē iesētās sēklas nestu bagātīgus augļus. Paldies!»
Audiences noslēgumā pāvests sveica jauniešus, slimniekus un jaunlaulātos. "Mūsu priekšā ir vasara, tūrisma un svētceļojumu, atvaļinājuma un atpūtas laiks. Dārgie jaunieši, domājot par jūsu vienaudžiem, kuri šobrīd vēl kārto eksāmenus, es ceru, ka jūs, jau esot atvaļinājumā, izmantosiet vasaru, lai iegūtu vērtīgu sociālo un reliģisko pieredzi. Es aicinu jūs, dārgie slimnieki, rast mierinājumu un atvieglojumu savu ģimeņu lokā. Un jūs, dārgie jaunlaulātie, es aicinu izmantot šo vasaras periodu, lai padziļinātu izpratni par misijas vērtību Baznīcā un sabiedrībā," – aicināja Svētais tēvs.
