Pāvests Kunga Epifānijas svētkos: "Lai kara rūpniecība tiktu aizstāta ar miera amatu!"
Silvija Krivteža - Vatikāns
Uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" Leons XIV uzsvēra, ka Dieva dzīves atklāšanās ir arī mūsu dzīves atklāšanās, tas ir aicinājums dalīties ar to, kas mums pieder, kļūt par cerības audējiem, lai pasaulē militārās rūpniecības vietā nostiprinātos miera amats.
«Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Šajā laikā mēs esam svinējuši daudzus svētkus, un Kunga Epifānijas svinēšana pati par sevi liek padomāt, kas ir tas, kas padara prieku iespējamu pat grūtos brīžos. Kā zināms, vārds "epifānija" nozīmē "atklāsme", un mūsu prieks dzimst no Noslēpuma, kas vairs nav apslēpts. Dieva dzīve ir atklājusies: daudzkārt un dažādos veidos, bet ar pilnīgu skaidrību Jēzū, lai mēs pat daudzu grūtību vidū zinātu, ka varam cerēt. "Dievs glābj", Viņam nav cita nodoma, nav cita vārda. Viņš nāk no Dieva, un Viņa Atklāsme ir tā, kas mūs atbrīvo un glābj.
Nomešanās ceļos – tāpat kā Trīs ķēniņi Betlēmes Bērna priekšā – arī mums nozīmē atzīt, ka esam atraduši patiesu cilvēcību, kurā atmirdz Dieva godība. Jēzū atklāta patiesa dzīve, tas ir, nedzīvošana tikai sev, bet gan sirds atvērtība un kopība, kas liek mums teikt: "Tāpat kā debesīs, tā arī virs zemes" (Mt 6,10). Jā, Dieva dzīve ir atklājusies, lai iesaistītu mūs savā atbrīvojošajā dinamikā, kas kliedē bailes un ļauj mums satikties un dzīvot mierā. Tā ir iespēja, aicinājums: kopība nevar būt piespiešana, bet ko vēl varētu vēlēties vairāk?
Evaņģēlija stāstā un mūsu veidotājās "betlēmes silītēs" Trīs gudrie dāvā Bērnam Jēzum dārgas dāvanas: zeltu, vīraku un mirres (sal. Mt 2,11). Šīs lietas nešķiet noderīgas bērnam, taču tās izsaka gribu, kas mums liek padomāt brīdī, kad tuvojas Jubilejas gada beigas. Tas, kas dod visu, dod daudz. Atcerēsimies nabaga atraitni, kuru pamanīja Jēzus, kad viņa svētnīcas šķirstā iemeta savu pēdējo grasi, visu, kas viņai bija (sal. Lk 21,1-4). Mēs nezinām, kas piederēja gudrajiem, kas bija atnākuši no Austrumiem, bet viņu ceļojums, viņu riski, viņu dāvanas liecina, ka viss, patiešām viss, kas mēs esam un kas mums pieder, prasa, lai to upurētu Jēzum – neatsveramam dārgumam. Un Jubileja mums atgādina par šo taisnīgumu, kas balstīts uz nesavtību: tā pamatā ir aicinājums pārkārtot savu kopīgo dzīvi, pārdalīt zemi un resursus, atdot to "kas mums ir" un to "kas mēs esam" Dieva sapņiem, kas ir lielāki par mūsu sapņiem.
Dārgie, cerībai, ko mēs sludinām, ir jābūt balstītai realitātē: tā nāk no debesīm, lai šeit, uz zemes, radītu jaunu vēsturi. Triju ķēniņu dāvanās mēs redzam to, ko katrs no mums var sniegt kopienai, ko vairs nevar paturēt tikai sev, bet var dalīties, lai Jēzus augtu mūsu vidū. Lai aug Viņa Valstība, lai piepildās Viņa vārdi, lai svešinieki un pretinieki kļūst par brāļiem un māsām, lai nevienlīdzību aizstāj taisnīgums, lai kara industrijas vietā uzvar miera amatniecība. Kā cerības audēji dosimies pretī nākotnei pa citu ceļu» (sal. Mt 2,12).
