Pāvests par ceļojumu uz Āfriku: neizsakāma bagātība manai sirdij un kalpošanai

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvesta katehēzes pilnais teksts:

Dārgie brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti!

Šodien es vēlos runāt par apustulisko ceļojumu, ko veicu no 13. līdz 23. aprīlim, apmeklējot četras Āfrikas valstis: Alžīriju, Kamerūnu, Angolu un Ekvatoriālo Gvineju.

Jau kopš pontifikāta sākuma biju domājis par braucienu uz Āfriku. Pateicos Kungam, kurš man ļāva to īstenot kā Ganam, lai satiktu un iedrošinātu Dieva tautu; kā arī izdzīvotu to kā miera vēstījumu vēsturiskā brīdī, ko iezīmē kari un smagi un bieži starptautisko tiesību pārkāpumi. Izsaku savu vissirsnīgāko "paldies" bīskapiem un civilajām autoritātēm, kas mani uzņēma, un visiem tiem, kuri sadarbojās organizēšanā.

Providence vēlējās, lai pirmā pieturvieta būtu tieši valsts, kurā atrodas vietas, kas saistītas ar svēto Augustīnu, proti, Alžīrija. Tādējādi es, no vienas puses, atgriezos pie savas garīgās identitātes saknēm, bet, no otras puses, šķērsoju un nostiprināju mūsdienu pasaulei un Baznīcai ļoti svarīgus tiltus: tiltu ar Baznīcas tēvu auglīgo laikmetu; tiltu ar islāma pasauli; tiltu ar Āfrikas kontinentu.

Alžīrijā es piedzīvoju ne tikai cieņas pilnu, bet arī sirsnīgu uzņemšanu, un mēs varējām paši pārliecināties un parādīt pasaulei, ka ir iespējams dzīvot kopā kā brāļiem un māsām, arī dažādu reliģiju pārstāvjiem, ja atzīstam sevi par viena un tā paša žēlsirdīgā Tēva bērniem. Turklāt tā bija lieliska izdevība mācīties svētā Augustīna skolā: ar savu dzīves pieredzi, rakstiem un garīgumu viņš ir skolotājs Dieva un patiesības meklējumos. Tā ir liecība, kas šodien ir īpaši svarīga kristiešiem un ikvienam cilvēkam.

Turpretim nākamajās trīs valstīs, kuras apmeklēju, iedzīvotāju lielākais vairums ir kristieši, tādēļ es ieniru ticības svētku gaisotnē un tiku silti uzņemts. To veicināja arī Āfrikas tautām raksturīgās iezīmes. Es pats, tāpat kā mani priekšgājēji, pieredzēju nedaudz no tā, kas notika ar Jēzu un Galilejas ļaužu pūļiem: Viņš redzēja tos izslāpušus un izsalkušus pēc taisnības un sludināja tiem: “Svētīgi garā nabadzīgie, svētīgi lēnprātīgie, svētīgi miera nesēji...” un, atzīstot viņu ticību, teica: “Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma” (sal. Mt 5, 1-16).

Vizīte Kamerūnā man ļāva uzsvērt aicinājumu kopīgi iestāties samierināšanās un miera labā, jo arī šo valsti, diemžēl, iezīmē spriedze un vardarbība. Esmu priecīgs, ka devos uz Bamendu angliski runājošajā zonā, kur mudināju kopīgi strādāt miera labā. Kamerūnu mēdz dēvēt par "Āfriku miniatūrā", runājot par tās dabas un resursu daudzveidību un bagātību, taču mēs šo izteicienu varam saprast arī tādā nozīmē, ka visa kontinenta lielās vajadzības mēs atrodam Kamerūnā: nepieciešamība pēc taisnīgas bagātību sadales; nepieciešamība dot vietu jauniešiem, pārvarot endēmisko korupciju; nepieciešamība veicināt integrālu un ilgtspējīgu attīstību, pretstatot dažādām neokoloniālisma formām tālredzīgu starptautisko sadarbību. Pateicos Baznīcai Kamerūnā un visai kamerūniešu tautai, kas mani uzņēma ar tik lielu mīlestību, un lūdzos, lai vienotības gars, kas izpaudās manas vizītes laikā, tiktu uzturēts dzīvs un vadītu nākotnes izvēles un rīcību.

Ceļojuma trešā pieturvieta bija Angola, liela valsts uz dienvidiem no ekvatora ar gadsimtiem senu kristīgo tradīciju, kas saistīta ar portugāļu kolonizāciju. Tāpat kā daudzas Āfrikas valstis, Angola pēc neatkarības iegūšanas piedzīvoja smagu periodu, kas tās gadījumā bija asiņains ilga iekšējā kara dēļ. Šīs vēstures kausējamā krāsnī Dievs ir vadījis un šķīstījis Baznīcu, arvien vairāk to pievēršot kalpošanai Evaņģēlijam, cilvēka izaugsmei, samierināšanai un mieram. Brīva Baznīca brīvai tautai! Marijas svētnīcā Mamã Muxima – kas nozīmē "Sirds Māte" – es jutu pukstam Angolas tautas sirdi. Dažādās tikšanās reizēs ar prieku redzēju tik daudz visu vecumu klostermāsu un klosterbrāļu, kas ir Debesu valstības pravietojums savu ļaužu vidū; es redzēju katehētus, kuri pilnībā veltī sevi kopienu labumam; es redzēju sirmgalvju sejas, ko izvagojušas pūles un ciešanas un kuras izstaroja Evaņģēlija prieku; es redzēju sievietes un vīriešus dejojam augšāmcēlušā Kunga slavas dziesmu ritmā – tā ir cerība, kas turas pretī vilšanās sajūtai, ko rada ideoloģijas un vareno tukšie solījumi.

Šī cerība prasa konkrētu apņemšanos, un Baznīcai ir pienākums ar liecību un drosmīgu Dieva Vārda sludināšanu atzīt visu tiesības un veicināt to efektīvu ievērošanu. Angolas civilajām autoritātēm, kā arī citu valstu vadītājiem es varēju apliecināt katoļu Baznīcas gribu turpināt sniegt šo ieguldījumu, jo īpaši veselības aizsardzības un izglītības jomā.

Pēdējā valsts, kuru apmeklēju, bija Ekvatoriālā Gvineja, kur apritēja 170 gadi kopš pirmās evaņģelizācijas. Ar tradīciju gudrību un Kristus gaismu Gvinejas tauta ir gājusi cauri savas vēstures notikumiem un pēdējās dienās pāvesta klātbūtnē ar lielu entuziasmu atjaunoja savu vēlmi iet vienoti pretī cerības pilnai nākotnei.

Es nevaru aizmirst to, kas notika Batas cietumā Ekvatoriālajā Gvinejā. Ieslodzītie skaļā balsī dziedāja pateicības dziesmu Dievam un pāvestam, lūdzot aizlūgt "par viņu grēkiem un viņu brīvību". Nekad neko tamlīdzīgu nebiju redzējis. Un pēc tam viņi, līstot spēcīgam lietum, kopā ar mani lūdzās "Tēvs mūsu". Patiesa Dieva valstības zīme! Tāpat lietus laikā Batas stadionā sākās lielā tikšanās ar jauniešiem. Tie bija kristīga prieka svētki ar aizkustinošām jauno cilvēku, kuri Evaņģēlijā ir atraduši ceļu uz brīvu un atbildīgu izaugsmi, liecībām. Šie svētki vainagojās ar Euharistijas svinībām nākamajā dienā, kas cienīgi noslēdza vizīti Ekvatoriālajā Gvinejā un arī visu apustulisko ceļojumu.

Dārgie brāļi un māsas, pāvesta vizīte Āfrikas tautām ir iespēja likt sadzirdēt savu balsi, paust prieku par piederību Dieva tautai un cerību uz labāku nākotni, uz cieņu ikvienam un visiem. Esmu laimīgs, ka devu viņiem šo iespēju, un tajā pašā laikā pateicos Kungam par to, ko viņi dāvāja man – tā ir neizsakāma bagātība manai sirdij un manai kalpošanai.