Leons XIV: Dievs atklājas caur radību vājumu
Silvija Krivteža - Vatikāns
«Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Turpināsim iedziļināties koncila konstitūcijā Lumen gentium, dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu. Pirmajā nodaļā, kurā mēģināts atbildēt uz jautājumu, kas ir Baznīca, tā tiek aprakstīta kā "kompleksa realitāte" (LG 8). Un mēs jautājam: kāda tā ir? Kāds varētu atbildēt, ka Baznīca ir sarežģīta, jo tā ir "komplicēta" un tāpēc grūti izskaidrojama; cits varētu domāt, ka tās sarežģītība izriet no tā, ka tā ir institūcija ar divtūkstoš gadu ilgu vēsturi, kuras raksturīgās iezīmes atšķiras no jebkuras citas sociālās vai reliģiskās apvienības. Tomēr latīņu valodā vārds "komplekss" drīzāk norāda uz dažādu aspektu vai dimensiju sakārtotu apvienošanu vienas realitātes ietvaros. Šī iemesla dēļ Lumen gentium apgalvo, ka Baznīca ir labi strukturēts organisms, kur vienā veselumā savienojusies cilvēciskā un dievišķā dimensija.
Pirmais aspekts ir pamanāms uzreiz, jo Baznīca ir vīriešu un sieviešu kopiena, ar savām stiprajām un vājajām pusēm; kopiena, kas dalās kristiešu dzīves priekos un grūtībās, sludinot Evaņģēliju un kļūstot par Kristus klātbūtnes zīmi, kas mūs pavada dzīves ceļā. Tomēr šis aspekts, kas izpaužas arī institucionālajā organizācijā, nav pietiekams, lai aprakstītu Baznīcas patieso dabu, jo tai piemīt arī dievišķa dimensija. Pēdējā neizpaužas tās locekļu ideālajā pilnībā vai garīgajā pārākumā, bet gan tajā, ka Baznīca ir radīta pēc Dieva mīlestības pret cilvēci plāna, kas īstenots Jēzū Kristū. Tādējādi Baznīca vienlaikus ir gan zemes kopiena, gan Kristus Mistiskā Miesa, redzama apvienība un garīga kopība, vēsturē esoša realitāte un tauta, kas svētceļo uz debesīm (LG 8; KKK, 771).
Cilvēciskā un dievišķā dimensija harmoniski papildina viena otru. Baznīca dzīvo šajā paradoksā: tā ir gan cilvēcīga, gan dievišķa realitāte, kas uzņem grēcīgo cilvēku un ved viņu pie Dieva.
Lai izgaismotu šo Baznīcas stāvokli, dokuments Lumen gentium atsaucas uz Kristus dzīvi. Patiesi, tie, kas sastapa Jēzu Palestīnas ceļos, redzēja Viņa cilvēcību, Viņa acis, Viņa rokas, dzirdēja Viņa balss skanējumu. Tos, kuri nolēma Viņam sekot, aizkustināja tieši Viņa sirsnīgais skatiens, Viņa svētīgo roku pieskāriens, Viņa atbrīvojošie un dziedinošie vārdi. Tajā pašā laikā, sekojot šim Cilvēkam, mācekļi atvēra savas sirdis, lai satiktu Dievu. Kristus miesa, Viņa seja, Viņa žesti un vārdi redzamā veidā atklāj neredzamo Dievu.
Ņemot vērā Jēzus realitāti, tagad varam atgriezties pie Baznīcas: kad mēs to aplūkojam tuvāk, atklājam cilvēcisko dimensiju, kas veidota no konkrētiem cilvēkiem, kuri dažkārt parāda Evaņģēlija skaistumu, bet citreiz cīnās un pieļauj kļūdas tāpat kā visi pārējie. Tomēr tieši caur tās locekļiem un ierobežotajiem zemes aspektiem atklājas Kristus klātbūtne un Viņa pestīšanas darbs. Kā teica pāvests Benedikts XVI, nav pretrunas starp Evaņģēliju un institūciju; drīzāk Baznīcas struktūras kalpo tieši "Evaņģēlija īstenošanai un konkrētai izpausmei mūsdienās" (Uzrunā Šveices bīskapiem, 2006. gada 9. novembrī). Nav ideālas un tīras Baznīcas, kas būtu nošķirta no zemes, bet ir tikai viena Kristus Baznīca, kas iemiesota vēsturē.
Tas ir Baznīcas svētums: Kristus mājo tajā un turpina dāvāt Sevi caur tās locekļu niecīgumu, vājumu un trauslumu. Apcerot šo mūžīgo brīnumu, kas notiek Baznīcā, mēs saprotam "Dieva metodi": Viņš padara Sevi redzamu caur radību vājumu, turpinot atklāties un darboties. Tāpēc pāvests Francisks apustuliskajā vēstulē Evangelii gaudium mudina visus iemācīties "novilkt sandales otra cilvēka svētās zemes priekšā" (sal. Is 3,5) (nr. 169). Tas mums ļauj arī šodien veidot Baznīcu: ne tikai organizējot tās redzamās formas, bet arī veidojot to garīgo celtni, kas ir Kristus Miesa, caur kopību un mīlestību mūsu starpā.
Mīlestība pastāvīgi rada Augšāmcēlušā klātbūtni. «Lai Dievs dod, - teica svētais Augustīns, ka visi domātu par mīlestību, jo tikai tā uzvar visu, un bez tās viss ir bezvērtīgs, lai kur mēs atrastos, tā visus velk pie sevis» (Serm. 354,6,6).
