Leons XIV: katrs ticīgais ir aicināts konsekventi apliecināt savu ticību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvesta katehēzes pilnais teksts:
«Dārgie brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti!
Šodien es vēlētos atkal pievērsties koncila konstitūcijas Lumen gentium (LG) otrajai nodaļai, kas veltīta Baznīcai kā Dieva tautai.
Mesiāniskā tauta (LG, 9) no Kristus saņem līdzdalību priesteriskajā, pravietiskajā un karaliskajā darbā, kurā īstenojas Viņa pestīšanas misija. Koncila tēvi māca, ka Kungs Jēzus ar jauno un mūžīgo Derību ir nodibinājis priesteru valstību, ieceļot savus mācekļus “karaliskajā priesterībā” (1Pt 2, 9; sal. 1Pt 2,5; Atkl 1, 6). Šī ticīgo vispārējā priesterība tiek piešķirta līdz ar Kristību, kas mūs dara spējīgus pielūgt Dievu garā un patiesībā un “publiski apliecināt ticību, ko esam saņēmuši no Dieva caur Baznīcu” (LG, 11). Turklāt pateicoties Iestiprināšanas sakramentam, visi kristītie “tiek vēl pilnīgāk saistīti ar Baznīcu un apveltīti ar īpašu Svētā Gara spēku, tāpēc viņiem ir lielāks pienākums izplatīt un aizstāvēt savu ticību ar vārdiem un darbiem kā patiesiem Kristus lieciniekiem” (turpat). Šī veltīšana ir vispārējās misijas pamatā, kas vieno ordinētos kalpotājus un ticīgos lajus.
Šajā sakarā pāvests Francisks norādīja: “Uzlūkot Dieva tautu nozīmē atcerēties, ka mēs visi ienākam Baznīcā kā laji. Pirmais sakraments, kas uz visiem laikiem apzīmogo mūsu identitāti un par ko mums vienmēr vajadzētu būt lepniem, ir Kristība. Caur to un ar Svētā Gara svaidījumu [ticīgie] ‘tiek konsekrēti, lai veidotu garīgu mājokli un svētu priesterību’ (LG, 10), tā ka mēs visi veidojam Dieva svēto ticīgo tautu” (Vēstule Latīņamerikas Pontifikālās komisijas priekšsēdētājam, 2016. gada 29. marts).
Karaliskās priesterības īstenošana notiek daudzos veidos, kas visi vērsti uz mūsu svētdarīšanu, pirmkārt, piedaloties Euharistijas upurī. Ar lūgšanu, askēzi un darbīgu mīlestību mēs tādējādi liecinām par dzīvi, kas ir Dieva žēlastības atjaunota (sal. LG, 10). Kā to rezumē koncils, “priesteriskās kopienas sakrālā un organiski strukturētā būtība īstenojas sakramentos un tikumos” (LG, 11).
Koncila tēvi māca to, ka Dieva svētā tauta piedalās arī Kristus pravietiskajā misijā (sal. LG, 12). Šajā kontekstā tiek ieviesta svarīga tēma par ticības apjausmu un ticīgo vienprātību. Koncila Doktrinālā komisija precizēja, ka šis sensus fidei “ir kā visas Baznīcas spēja, pateicoties kurai tā savā ticībā atzīst nodoto atklāsmi, atšķirot patiesību no nepatiesības ticības jautājumos, un vienlaikus dziļāk un pilnīgāk tajā iedziļinās un to piemēro dzīvē” (sal. Acta Synodalia, III/1, 199). Tātad ticības apjausma pieder atsevišķiem ticīgajiem nevis kā tādiem, bet kā Dieva tautas locekļiem kopumā.
Lumen gentium koncentrē uzmanību uz šo pēdējo aspektu un saista to ar Baznīcas nemaldību, ar kuru ir saistīta un kurai kalpo Romas pāvesta nemaldība. “Viss ticīgo kopums, kas no Svētā ir saņēmis svaidījumu (sal. 1 Jņ 2, 20 un 27), nevar maldīties ticībā; šī īpašā dāvana, kura tiem dota, tiek apliecināta ar pārdabisko ticības apjausmu, kas piemīt visai Dieva tautai kopumā, kad no bīskapa līdz pat beidzamajam ticīgajam lajam ir vispārēja saskaņa ticības un tikumības jautājumos” (LG, 12). Tātad Baznīca kā ticīgo kopiena, kas, protams, ietver arī garīdzniekus, nevar kļūdīties ticībā: šīs īpašības instruments, kas balstās uz Svētā Gara svaidījumu, ir visas Dieva tautas pārdabiskā ticības apjausma, kas izpaužas ticīgo vienprātībā. No šīs vienotības, ko sargā Baznīcas Maģistērijs, izriet, ka katrs kristītais ir aktīvs evaņģelizācijas subjekts, aicināts konsekventi liecināt par Kristu saskaņā ar pravietisko dāvanu, ko Kungs iedveš visai savai Baznīcai.
Svētais Gars, ko mēs saņemam no Augšāmcēlušā Jēzus, patiesi “visu kārtu ticīgajiem dāvā arī īpašas žēlastības, ar kurām Viņš dara tos spējīgus un gatavus uzņemties dažādus uzdevumus un kalpot Baznīcas atjaunotnei un turpmākajai celšanai” (LG, 12). Īpašu šīs harizmātiskās vitalitātes apliecinājumu sniedz konsekrētā dzīve, kas nepārtraukti dīgst un zied pateicoties žēlastības darbībai. Arī Baznīcas asociatīvās formas ir spilgts piemērs garīgo augļu daudzveidībai un auglībai Dieva tautas celšanai.
Mīļie, atmodināsim sevī apziņu un pateicību par to, ka esam saņēmuši dāvanu būt par Dieva tautas sastāvdaļu; kā arī – atbildību, ko tas ietver.»
