Pāvests Leons XIV: Baznīca – Dieva tauta visiem
Silvija Krivteža - Vatikāns
Lasījums no pravieša Jeremija grāmatas (Jr 31,33). «Šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Izraēļa namu pēc šīm dienām, - tā saka Kungs: Es ielikšu savu likumu viņos pašos, Es to ierakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta».
«Dārgie brāļi un māsas! Labdien un esiet sveicināti!
Turpinot pārdomas par dogmatisko konstitūciju Lumen gentium (LG), šodien pievērsīsimies dokumenta otrajai nodaļai, kas veltīta Dieva tautai. Dievs, kurš radīja pasauli un cilvēci, un kurš vēlas glābt katru cilvēku, savu pestīšanas plānu īsteno vēsturē, izvēloties konkrētu tautu un dzīvojot tās vidū. Tāpēc Viņš paaicina Ābrahamu un apsola viņam pēcnācējus, kas būs tikpat daudz kā zvaigznes debesīs un kā smiltis jūras krastā (sal. Rad 22,17-18). Ar Ābrahama bērniem, pēc viņu atbrīvošanas no verdzības, Dievs noslēdz derību, pavada viņus, rūpējas par viņiem un sapulcina kopā, katru reizi, kad viņi nomaldās. Tautas identitāte ir Dieva darbība un ticība Viņam. Šī tauta ir aicināta kļūt par gaismu citām tautām, līdzīgi kā bākas gaisma, kas pievilks pie sevis visas tautas, visu cilvēci (sal. Is 2,1-5).
Koncils apgalvo: "Tas viss kalpoja kā pirmtēls un sagatavošanās jaunajai un pilnīgajai derībai, kura bija jānoslēdz Kristū, un vēl pilnīgākai atklāsmei, kurai bija jātiek sniegtai ar iemiesotā Dieva Vārda starpniecību" (LG, 9). Kristus pats – savas Miesas un Asins dāvanā – vieno šo tautu sevī galīgā veidā. Šo tautu veido cilvēki no visām zemēm; to vieno ticība Kristum, piederība Viņam un dzīve Viņā, ko atdzīvina augšāmcēlušā Gars. Tāda ir Baznīca – Dieva tauta, kas savu būtību smeļas no Kristus Miesas un kas pati ir Kristus Miesa; tā nav tāda kā jebkura cita tauta, bet gan Dieva tauta, ko Viņš ir sapulcinājis un kas sastāv no sievietēm un vīriešiem, kuri nāk no visām zemes malām. Tās vienojošais elements nav valoda, kultūra vai etniskā piederība, bet gan ticība Jēzum Kristum: tāpēc Baznīca – Koncila lieliskajā izpausmē – ir "to cilvēku sapulce, kas ar ticību uzlūko Jēzu" (LG, 9).
Tā ir mesiāniska tauta tāpēc, ka tās Galva ir Kristus - Mesija. Tie, kas tai pieder, nelepojas ar saviem nopelniem vai tituliem, bet tikai ar žēlastību dzīvot Kristū un caur Viņu būt Dieva meitām un dēliem. Tāpēc par jebkuru uzdevumu vai funkciju Baznīcā svarīgāks ir tas, ka mēs esam uzpotēti Kristum un žēlastībā esam kļuvuši par Dieva bērniem. Šis ir arī vienīgais godājamais tituls, uz kuru mums kā kristiešiem būtu jātiecas. Mēs esam Baznīcā, lai pastāvīgi saņemtu dzīvību no Tēva, lai dzīvotu kā Viņa bērni un brāļi savā starpā. Līdz ar to likums, kas vada attiecības Baznīcā, ir mīlestība, ko mēs saņemam un piedzīvojam Jēzū; un tās mērķis ir Dieva Valstība, uz kuru Baznīca virzās kopā ar visu cilvēci.
Vienota Kristū, katra cilvēka Kungā un Pestītājā, Baznīca nekad nevar noslēgties sevī, tai jābūt atvērtai visiem un jārūpējas par visiem. Ja Kristū ticīgie pieder tai, Koncils mums atgādina, ka "visi cilvēki ir aicināti uz piederību Dieva tautai. Tāpēc šī tauta, paliekot viena un vienīga, ir aicināta izplatīties visā pasaulē un visos laikos, lai piepildītos Dieva nodoms, saskaņā ar kuru Viņš sākotnēji cilvēka dabu radīja vienotu un nolēma savus izklīdinātos bērnus beigās sapulcināt vienkopus" (LG, 13). Pat tie, kas vēl nav saņēmuši Evaņģēliju, kaut kādā veidā ir vērsti uz Dieva tautu, un Baznīca – sadarbojoties Kristus misijā – ir aicināta izplatīt Evaņģēliju visur un ikvienam (sal. LG, 17), lai katrs varētu veidot attiecības ar Kristu. Tas nozīmē, ka Baznīcā ir un tajā jābūt vietai ikvienam cilvēkam, un katrs kristietis ir aicināts sludināt Evaņģēliju un liecināt par to vidē, kurā viņš dzīvo un strādā. Tādā veidā šī tauta parāda savu katolicismu, atzinīgi novērtējot dažādu kultūru bagātības un resursus un vienlaikus piedāvājot tām Evaņģēlija jaunumu, lai tās šķīstītu un paceltu (sal. LG, 13).
Šajā ziņā Baznīca ir viena, bet tajā ir visi. Kāds izcils teologs to aprakstīja šādi: "Baznīcai, kā vienīgajam pestīšanas šķirstam, ir jāaizsargā visa cilvēcisko vērtību daudzveidība. Tā ir vienīgā kāzu telpa, tāpēc tajā tiek patērēti ēdieni, ko sagādā visa radība. Tā ir Kristus bezšuvju tunika un vienlaikus arī Jāzepa rakstainais apģērbs, un tie ir viena un tā pati drēbe."
Liela cerības zīme – īpaši mūsdienās, ko raksturo tik daudzi konflikti un kari – ir apzināties, ka Baznīca ir tauta, kurā, pateicoties ticībai, kopā sadzīvo dažādu tautību, valodu un kultūru sievietes un vīrieši. Šī ir zīme, kas ielikta pašā cilvēces sirdī, tas ir aicinājums un pravietojums par to vienotību un mieru, uz ko Dievs Tēvs aicina visus savus bērnus».
Audiences noslēgumā Romas bīskaps apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas, jauniešus, seniorus, slimniekus un jaunlaulātos, aicinot lūgties, veikt žēlsirdības darbus, būt izpalīdzīgiem, piedot un veidot mieru ģimenēs un Baznīcas kopienā.
