Pāvests: Baznīca – cilvēku vienotības ar Dievu sakraments
Silvija Krivteža - Vatikāns
Katehēze šoreiz bija veltīta Vatikāna II koncila dogmatiskajai konstitūcijai Lumen gentium, kas definē Baznīcu kā noslēpumu un sakramentu. Noslēpums apzīmē realitāti, kas, lai gan reiz apslēpta, mums ir atklāta caur Jēzus Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Savā pestīšanas plānā Dievs vēlas aicināt pie Sevis visu cilvēci, un Viņš to īsteno caur Baznīcu, kas ir Kristus Miesa un universālais pestīšanas sakraments. Tās locekļi kļūst par cerības un izlīguma zīmi sašķeltai un sadalītai cilvēcei. Svētais tēvs teica:
«Dārgie brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti!
Vatikāna II koncils, kura dokumentiem veltām šo katehēžu ciklu, veicot Baznīcas aprakstu, vispirms centās izskaidrot tās izcelsmi. Dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium, kas apstiprināta 1964. gada 21. novembrī, tas izmantoja no svētā Pāvila vēstulēm aizgūto terminu "noslēpums". Koncils nesaka, ka Baznīca ir kaut kas neskaidrs vai nesaprotams, kā dažkārt mēdzam domāt, dzirdot vārdu "noslēpums". Patiesībā, kad svētais Pāvils izmanto šo vārdu, īpaši Vēstulē efeziešiem, viņš ar to vēlas norādīt uz realitāti, kas agrāk bija apslēpta un tagad ir atklāta.
Tas ir Dieva plāns, kura mērķis ir apvienot visas radības, pateicoties Jēzus Kristus izlīguma darbībai, kas īstenojās Viņa nāvē uz krusta. To vispirms pieredz ticīgo kopiena, kas piedalās liturģiskajās svinībās. Svarīgi ir būt kopā, jo mūs pievelk Kristus mīlestība, kas ir nojaukusi šķelšanās sienu starp atsevišķiem cilvēkiem un sociālām grupām (sal. Ef 2,14). Svētais Pāvils uzskata, ka noslēpums ir Dieva gribas izpausme cilvēcei, kas pakāpeniski paplašinās, iekļaujot visus cilvēkus un kosmosu.
Cilvēki paši nespēj pārvarēt savstarpējo sašķeltību, pat ja viņu sirdīs mīt tieksme pēc vienotības. Šajā situācijā iejaucas Jēzus Kristus, kurš ar Svētā Gara palīdzību uzvar šķelšanās spēkus un pašu Šķēlēju. Kopā sanākšana, lai svinētu, ticot Evaņģēlija vēstij, tiek uztverta kā Kristus krusta pievilcība, kas ir Dieva mīlestības augstākā izpausme; tā ir apziņa, ka Dievs mūs ir sapulcinājis kopā: tāpēc tiek lietots termins ekklesìa, tas ir, cilvēku kopums, kuri atzīst sevi par aicinātiem būt kopā. Tādējādi pastāv zināma sakritība starp šo noslēpumu un Baznīcu: Baznīca ir noslēpums, kas kļūst uztverams.
Dieva īstenotā sasaukšana nevar aprobežoties tikai ar kādu personu grupu, bet ir paredzēta, lai kļūtu par visu cilvēku pieredzi. Tāpēc Vatikāna II koncils Konstitūcijas Lumen gentium sākumā apgalvo: "Baznīca Kristū savā ziņā ir sakraments, tas ir, zīme un līdzeklis dziļai vienotībai ar Dievu un visas cilvēces vienotībai" (1). Vārda "sakraments" lietošana un no tā izrietošais skaidrojums norāda, ka Baznīca cilvēces vēsturē ir Dieva gribas izpausme, un, raugoties uz to, mēs zināmā mērā aptveram Dieva plānu, noslēpumu: šajā ziņā Baznīca ir zīme. Turklāt vārdam "sakraments" ir pievienots arī vārds "līdzeklis", lai norādītu, ka Baznīca ir aktīva zīme. Patiešām, kad Dievs darbojas vēsturē, Viņš savā darbībā iesaista cilvēkus, kuri ir Viņa darbības saņēmēji. Tieši caur Baznīcu Dievs īsteno mērķi vienot visus cilvēkus ar sevi un vienot viņus savā starpā.
Vienotība ar Dievu atspoguļojas cilvēku vienotībā. Tā ir pestīšanas pieredze. Nav nejaušība, ka dogmatiskās konstitūcijas Lumen gentium VII nodaļā, kas veltīta svētceļojošās Baznīcas eshatoloģiskajai iezīmei (48), Baznīcas apraksts tiek precizēts kā "pestīšanas sakraments". "Jo Kristus," skaidro Koncils, "pacelts no zemes, visus cilvēkus pievilka pie sevis (sal. Jņ 12,32). Augšāmcēlies no mirušajiem (sal. Rm 6,9), Viņš sūtīja apustuļiem savu dzīvinošo Garu un ar Tā starpniecību nodibināja savu Mistisko Miesu, tas ir, Baznīcu, kā vispārēju pestīšanas sakramentu. Sēdēdams pie Tēva labās rokas, Viņš nemitīgi darbojas pasaulē, lai cilvēkus vadītu uz Baznīcu, ar tās palīdzību tos arvien ciešāk vienotu ar sevi un, uzturot tos ar savu Miesu un Asinīm, darītu līdzdalīgus savā godības dzīvē".
Šis teksts ļauj mums labāk izprast saistību starp Jēzus Lieldienu vienojošo darbību, kas ir Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpums, un Baznīcas identitāti. Vienlaikus tas liek mums justies pateicīgiem par piederību Baznīcai, augšāmceltā Kristus Miesai un vienotajai Dieva tautai, kas svētceļo cauri vēsturei, kas dzīvo kā svētdaroša klātbūtne aizvien vien sašķeltās cilvēces vidū, kā efektīva vienotības un izlīguma zīme starp tautām».
Apsveicis atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests Leons XIV atgādināja, ka 22. februārī apritēs 95 gadi kopš Jēzus Kristus pirmās parādīšanās svētajai Faustīnai Kovaļskai – žēlsirdības apustulei. Lai Lielais gavēnis ir tikšanās laiks ar Kristu caur Izlīgšanas sakramentu un žēlsirdības darbiem, - audiences dalībniekiem vēlēja Svētais tēvs. Viņš apsveica arī jauniešus, slimniekus, seniorus un jaunlaulātos.
Trešdienas rītā, pirms vispārējās audiences, vienā no Pāvila VI zāles studijām pāvests tikās ar apustulisko nunciju Salvadorā arhibīskapu Luidži Roberto Kona, kurš veic arī Svētā Krēsla pastāvīgā novērotāja Centrālamerikas attīstības organizācijā pienākumus. Romas bīskaps pieņēma audiencē arī Asociācijas "Pro Petri Sede" locekļus.
