Pāvests sāk jaunu katehēžu ciklu par Vatikāna II koncilu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Trešdien, 7. janvārī, tiekoties ar daudzu valstu svētceļniekiem un iesākot katehēzes mācību, Leons XIV atsaucās uz sava priekšgājēja svētā Jāņa Pāvila vārdiem, ko tas sacīja Jubilejas noslēgumā 2000. gadā: “Es vairāk nekā jebkad jūtu pienākumu norādīt uz koncilu kā lielu žēlastību, ko Baznīca saņēma 20. gadsimtā.”

Kopā ar Nīkajas koncila gadadienu 2025. gadā mēs atcerējāmies Vatikāna II koncila sešdesmit gadu jubileju – turpināja Leons XIV. Lai gan laiks, kas mūs šķir no šī notikuma, nav pārāk ilgs, ir arī taisnība, ka Vatikāna II koncila bīskapu, teologu un ticīgo paaudzes šodien vairs nav. Tāpēc, turpinot meklēt veidus un līdzekļus, kā īstenot tā idejas, ir svarīgi to no jauna iepazīt tuvplānā un to darīt nevis caur “dzirdēto” vai sniegtajām interpretācijām, bet gan pārlasot tā dokumentus un pārdomājot to saturu. Pāvests uzsvēra, ka runa ir par Maģistēriju, kas joprojām ir Baznīcas ceļa zvaigzne. Leons XIV atgādināja arī Benedikta XVI teikto, ka koncila dokumenti gadu gaitā nav zaudējuši savu aktualitāti; taisni otrādi, to mācība ir aktuāla mūsdienu globalizētās sabiedrības jaunajām prasībām.

Vatikāna II koncils no jauna parādīja, ka Dievs ir Tēvs, kurš Kristū aicina mūs būt par saviem bērniem; tas uzlūkoja Baznīcu Kristus gaismā; tas raudzījās uz Baznīcu kā kopības noslēpumu un vienotības starp Dievu un viņa tautu sakramentu. Koncils uzsāka svarīgu liturģisko reformu, centrā novietojot pestīšanas noslēpumu un izceļot visas Dieva tautas aktīvu un apzinātu līdzdalību liturģijā. Tajā pašā laikā tas palīdzēja mums atvērties pasaulei un apzināties, ka mūsdienu pārmaiņas un izaicinājumi prasa dialogu un līdzatbildību; tas atklāja Baznīcu kā tādu, kas vēlas atvērt savas rokas cilvēcei, būt par atbalsi tautu cerībām un bailēm un sadarboties, lai veidotu taisnīgāku un brālīgāku sabiedrību.

Pateicoties Vatikāna II koncilam, Baznīca kļūst par vārdu un vēstījumu, apņemoties meklēt patiesību ekumenisma, starpreliģiju dialoga un dialoga ar labas gribas cilvēkiem ceļā – norādīja Leons XIV, atsaucoties uz svētā Pāvila VI vārdiem. Turpinājumā viņš uzsvēra:

“Šim garam, šai iekšējai attieksmei ir jāraksturo mūsu garīgā dzīve un Baznīcas pastorālā darbība, jo mums joprojām ir vēl pilnīgāk jāīsteno Baznīcas reforma ministērija gaismā, un, saskaroties ar šodienas izaicinājumiem, mūsu aicinājums ir palikt vērīgiem laika zīmju interpretētājiem, priecīgiem Evaņģēlija sludinātājiem, drosmīgiem taisnīguma un miera lieciniekiem.”

Tagadējais Romas bīskaps atsaucās arī uz pāvesta Jāņa Pāvila I norādi par to, ka ir nepieciešams ne tik daudz pievērsties organizāciju, metožu vai struktūru veidošanai, cik dziļākam un plašākam svētumam. Savukārt saskaņā ar pāvesta Franciska vārdiem, koncila atklāšana no jauna palīdzēs mums atkal ierādīt pirmo vietu Dievam un tādai Baznīcai, kas neprātīgi mīl savu Kungu un visus cilvēkus, kurus mīl Viņš. Leons XIV sacīja:

Brāļi un māsas, tas, ko svētais Pāvils VI teica koncila tēviem darbu beigās, arī mums šodien paliek orientējošs kritērijs; viņš apgalvoja, ka ir pienācis laiks doties ceļā, atstāt koncila asambleju, lai dotos pretim cilvēcei un nestu tai Evaņģēlija labo vēsti, apzinoties, ka ir piedzīvots žēlastības laiks, kurā ir saplūdusi pagātne, tagadne un nākotne: «Pagātne: jo šeit ir sapulcējusies Kristus Baznīca ar savu tradīciju, vēsturi, konciliem, doktoriem, svētajiem. [...] Tagadne: jo mēs izklīstam, lai dotos pretī šodienas pasaulei ar tās nabadzību, sāpēm, grēkiem, bet arī ar tās brīnišķīgajiem sasniegumiem, vērtībām, tikumiem. [...] Nākotne, visbeidzot, ir tur, tautu neatlaidīgajā saucienā pēc lielāka taisnīguma, vēlmē pēc miera, apzinātās vai neapzinātās slāpēs pēc cēlākas dzīves: tieši tādas, kādu Kristus Baznīca var un vēlas tām dot» (Sv. Pāvils VI, Vēstījums koncila tēviem, 1965. gada 8. decembris).

Tā ir arī mums – katehēzes noslēgumā piebilda pāvests Leons XIV. Pieejot Vatikāna II koncila dokumentiem un atklājot to pravietiskumu un aktualitāti, mēs pieņemam bagāto Baznīcas dzīves tradīciju un vienlaikus uzdodam jautājumus par tagadni un atjaunojam prieku doties pretim pasaulei, lai nestu tai Evaņģēliju par Dieva valstību, mīlestības, taisnīguma un miera valstību.