Pāvesta vārdi vienmēr ir gana vārdi
Andrea Tornielli - Vatikāns
Arī tad, kad pāvests runā par mieru un karu, par migrantu pieņemšanu, vai par to, kā saglabāt cilvēcību mākslīgā intelekta laikmetā, Pētera pēctecis ir un paliek garīgais līderis. Tas, ka Romas bīskaps, saskaņā ar 1929. gada Laterāna paktiem, līdz ar kuriem tika atrisināts “Romas jautājums”, ir arī pasaulē vismazākās valsts, kas aizņem mazāk kā puskilometru un atrodas Itālijas galvaspilsētas sirdī, galva, nenozīmē, ka viņš rīkojas, vai izsakās kā politiķis brīžos, kuros skar cilvēcei nozīmīgus jautājumus.
To labi paskaidroja pāvests Pāvils VI, 1965. gada 4. oktobrī uzrunājot ANO. Viņš teica: “Šī tikšanās, kā visi saprotat, iezīmē vienkāršu un reizē grandiozu brīdi. Vienkāršu, tāpēc, ka jūsu priekšā atrodas tāds pats cilvēks kā jūs; viņš ir jūsu brālis un starp jums, suverēnu valstu pārstāvjiem, viens no vismazākajiem. Arī viņam, ja jums labpatīk tā domāt, pieder pavisam neliela, gandrīz simboliska laicīga suverenitāte, kuras pietiek, lai brīvi īstenotu savu garīgo misiju un lai apliecinātu visiem savu neatkarību no jebkuras citas suverenitātes šajā pasaulē.”
Atrodoties turpat, Amerikas Savienotajās Valstīs, runājot par sevi, pāvests tūlīt piebilda: “Viņam nav nekādas laicīgas varas, nedz ambīciju sacensties ar jums; mums nav nekā, ko prasīt, kā arī neviena jautājuma, ko izvirzīt, bet tikai vēlme izteikties un atļauja, ko lūgt, proti, lai varam jums kalpot tajā, kas mums ir uzticēts un darīt to bez interesēm, pazemībā un ar mīlestību”.
Patiešām, lai Kristus vikāram garantētu absolūtu brīvību, gandrīz pirms 100 gadiem tika noteikts, lai būtu neliels zemes stūrītis, kur Romas bīskaps un universālās Baznīcas gans būtu arī valdnieks, tas ir, valsts galva. Taču runa bija un ir par konvenciju, kas atzītu tieši šo nepieciešamību pēc neatkarības no jebkuras citas valsts, un nevis dubultas misijas apstiprinājums.
Tātad, jebkura pāvesta lomas kā valsts galvas eksaltācija, vai pārspīlēšana, jebkura šīs lomas svarīguma izcelšana, ir aplama, jo tādējādi tiek noniecināta viņa kā universālā gana vienīgā patiesā misija. Gana, kurš runā uz katoļiem, kristiešiem, ticīgajiem un visiem labas gribas cilvēkiem ar vienīgo mērķi sludināt Evaņģēliju, tā mīlestības, brālīguma un “atbruņota un atbruņojoša” miera vēsti.
To labi izcēla tieši toreizējais kardināls Džovanni Batista Montini, Milānas arhibīskaps, 1962. gada 10. oktobrī uzstājoties Kapitolijā, Vatikāna II ekumeniskā koncila atklāšanas priekšvakarā. Runājot par Baznīcas laicīgās varas beigām līdz ar Pāvesta valsts krišanu 1870. gadā, viņš teica: “Tas bija tieši tad, kad pāvesta institūcija ar nebijušu spēku atguva savas dzīves skolotājas un Evaņģēlija liecinieces funkcijas, lai augstu, kā nekad iepriekš, paceltos Baznīcas garīgajā vadībā un morālajā izstarojumā uz pasauli.”
Tad, kad Pētera pēctecis prasa, lai vienmēr tiek respektēta un katrā savas eksistences fāzē aizstāvēta cilvēka dzīvība, kad runā par mieru, domājot par tautu labumu un prasa izbeigt neprātīgo dzīšanos pēc bruņošanās, ejot tālāk arī par “taisnīga kara” jēdzienu, kad aicina uz dialogu un sarunām, pieminot Baznīcas sociālo mācību; kad aicina izturēties pret migrantiem, kā cilvēkiem, kurus pieņemt, nekad neaizmirstot viņu cilvēcisko cieņu, kad atgādina, ka nabadzīgie atrodas Evaņģēlija centrā un ka mums ir jāceļ taisnīgākas un vienlīdzīgākas sabiedrības, kad aizstāv tiesības uz reliģisko brīvību, kad izceļ, cik svarīgi ir sargāt radīto, ko nodot mūsu bērniem un mazbērniem, viņš nerunā valsts galvas vārdā. Viņš gluži vienkārši sludina Evaņģēliju.
