Vēstule visas pasaules priesteriem, diakoniem un semināristiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Priesterības aicinājums sakņojas Kristus neizmērojamajā mīlestībā. Vēstules autors atgādina, ka Kristus mīlēja savējos “līdz galam” (Jņ 13,1), un tieši šajā mīlestībā piepildās mūsu pestīšanas noslēpums un no tās izriet priestera aicinājums: “Mūsu aicinājums dzimst no šīs mīlestības, un tieši šai mīlestībai mēs esam aicināti pastāvīgi pieskaņot visu savu dzīvi.”
Vēstules pirmajā daļā izskan sirsnīga pateicība par priesteru ikdienas darbu, kas bieži vien paliek nepamanīts, un tiek uzsvērts, ka priestera kalpojums ir veids, kā pats Kristus turpina darboties pasaulē. Viņš caur saviem kalpiem tuvojas ticīgo tautai, dziedina, piedod un dzīvina.
Vēstījuma centrālā ass ir priestera identitātes jautājums, ko īpaši izcēla pāvests Leons XIV Jubilejas laikā. Priesteris nav tikai funkciju izpildītājs, bet gan “Kunga draugs, kurš ir aicināts dzīvot personīgās un uzticības pilnās attiecībās ar Viņu.” Šī draudzība ar Kristu ir pamats visai priestera dzīvei. Tanī slēpjas celibāta jēga un tā ir ikvienas enerģijas, ko priesteris iegulda kalpošanai Baznīcai, avots. Priesteri tiek aicināti nepazaudēt savu būtību ikdienas steigā. Priesterība ir “dāvana, kas jāsargā ar pateicības un apbrīnas pilnu sirdi, jo katrs priesteris ir Vārda un Euharistijas cilvēks”. Viņa identitātes avots ir Cenacolo jeb Pēdējo Vakariņu nams, kur viņam ir nemitīgi jāatgriežas, lai atklātu, kā saka pāvests, “ka mūs vispirms raksturo nevis tas, ko darām, bet gan bezgalīgā mīlestība, ar kādu mūs mīl Kristus”.
Klēra dikastērija prefekts vēstules turpinājumā atgādina priesteriem divus jēdzienus, kas izriet tieši no svinamā noslēpuma: upuris un kalpošana. “Upuris savā visdziļākajā būtībā nav vispirms atteikšanās, bet gan dāvana.” Runa ir par savas dzīves ziedošanu Dievam un līdzcilvēkiem. Euharistija ir priestera dzīves avots un virsotne. “Tieši pie altāra mēs ļaujam Kristum mūs pārveidot, saņemot spēku pavadīt, piedot un mierināt. Savukārt kalpošana ir šīs mīlestības konkrētā izpausme.”
“Dārgie, sastopoties ar mūsdienu grūtībām, nezaudējiet drosmi! Pat tad, kad zeme šķiet neauglīga un sēkla grūti dīgst, Kungs turpina darboties,” lasām vēstulē. Klēra dikastērijs mudina priesterus dzīvot ar atvērtu sirdi, būt tuviem saviem līdzcilvēkiem, prast klausīties un izrādīt līdzjūtību, paturot prātā, ka aicinātājs ir Kungs, kurš nekad nevienu neatstāj. Diakoniem tiek atgādināts, ka viņu kalpošana ir vērtīga un nepieciešama Baznīcas dzīvei, savukārt semināristi tiek aicināti nebaidīties veltīt savu dzīvi Kungam, saglabāt prieku par aicinājumu un ļaut Viņa mīlestībai sevi veidot.
