Lielās piektdienas Krustaceļa meditācijas: Kristus uzveic ļaunumu ar mīlestību
KRUSTACEĻŠ
Lielā piektdiena 2026
Romas Kolizejs
Ievads
Via Dolorosa vijas cauri šaurajām Jeruzalemes vecpilsētas ieliņām, vēlreiz veicot Jēzus ceļu no notiesāšanas vietas līdz krustā sišanai un apbedīšanai, kas ir arī viņa augšāmcelšanās vieta.
Tas nav ceļš dievbijīgu un klusu cilvēku vidū. Tāpat kā Jēzus laikā, mēs atrodamies haotiskā, nemierīgā un trokšņainā vidē, starp cilvēkiem, kuri apliecina ticību Viņam, bet arī starp tādiem, kuri izsmej un apvaino. Tāda ir ikdienas dzīve.
Krustaceļš nav tikai to cilvēku ceļš, kuri dzīvo sterilas dievbijības un abstraktas meditācijas pasaulē, bet ir to cilvēku prakse, kuri zina, ka ticībai, cerībai un žēlsirdībai ir jābūt iemiesotai reālajā pasaulē, kur ticīgais pastāvīgi saskaras ar izaicinājumiem un viņam pastāvīgi jāpieņem Jēzus rīcības veids.
Svētais Asīzes Francisks, kura nāves astoņsimtgadi mēs atzīmējam šogad, apraksta mūsu kristīgo dzīvi, aizņemoties apustuļa Pētera vārdus: viņš mums atgādina, ka esam aicināti «iet Kristus pēdās, kurš nodevēju nosauca par savu draugu un brīvprātīgi upurēja sevi saviem krustā sitējiem" (Rnb XXII, 2: FF 56; sal. 1Pt 2, 21). Asīzes Nabags (Poverello) mudina mūs pievērst savu skatienu Jēzum: «Raudzīsimies uzmanīgi, brāļi, uz labo ganu, kurš izturēja krusta ciešanas, lai izglābtu savas avis» (Amm VI: FF 155).
Tāpēc, ejot šo Via Crucis, mēs pieņemam svētā Franciska aicinājumu sekot Jēzum veidā, kas nav tikai rituāls vai vienreizējs lēmums, bet ietver visu mūsu personību un visu mūsu dzīvi: «Nesiet savas miesas kā upuri un ņemiet uz saviem pleciem viņa svēto krustu, un sekojiet viņa vissvētākajām pavēlēm līdz galam» (UffPass XV, 13: FF 303).
I apcere: Jēzus tiek notiesāts uz nāvi
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,9-11)
[Pilāts] atkal iegājis tiesas namā, sacīja Jēzum: «No kurienes Tu esi?». Bet Jēzus nedeva viņam atbildi. Tad Pilāts saka Viņam: «Tu man neatbildi? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi krustā sist un vara Tevi atlaist?». Jēzus atbildēja: «Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā nebūtu tev dota no augšienes».
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (2 Lfed 28–29: FF 191)
Tie, kuri saņēmuši varu tiesāt citus, lai tiesā ar žēlsirdību, tāpat kā viņi paši vēlas saņemt žēlsirdību no Kunga; jo tiesa būs bez žēlsirdības tiem, kuri paši nav izrādījuši žēlsirdību.
Kungs Jēzu, sarunā ar Pilātu Tu atmasko katru cilvēciskās varas izpausmi. Pat mūsdienās ir tādi, kas uzskata, ka ir saņēmuši neierobežotu varu, un domā, ka to var izmantot, ļaunprātīgi izmantot pēc savas patikas. Tavi vārdi Romas prefektam neatstāj vietu divdomībām: «Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā nebūtu tev dota no augšienes» (Jņ 19,11).
Asīzes Francisks, kurš vienkārši vēlējās iet Tavās pēdās, mums atgādina, ka ikvienai autoritātei būs jāatbild Dieva priekšā par to, kā tā īsteno saņemto varu: varu tiesāt, bet arī varu sākt karu vai to izbeigt, varu audzināt vardarbībā vai mierā, varu kurināt atriebību vai izlīguma vēlmi, varu izmantot ekonomiku, lai apspiestu cilvēkus vai atbrīvotu viņus no nabadzības, varu mīdīt cilvēka cieņu vai to aizsargāt, varu veicināt un aizstāvēt dzīvību vai to noraidīt un iznīcināt.
Katrs no mums ir aicināts atbildēt par varu, ko īstenojam savā ikdienas dzīvē. Tu, Jēzu, viņam saki: Izmanto labi to spēku, kas tev dots, un atceries, ka visu, ko tu dari cilvēkam, īpaši mazam un trauslam, tu to dari man. Un tieši man tev par to kādu dienu būs jāatbild.
Lūgsimies, sakot: Atgādini man, Jēzu.
Ka Tu sevi identificē ar ikvienu notiesāto cilvēku: Atgādini man, Jēzu.
Ka man nav jāļaujas aizspriedumiem: Atgādini man, Jēzu.
Ka patiesais spēks ir mīlestībā: Atgādini man, Jēzu.
Ka žēlsirdība gūst virsroku tiesā: Atgādini man, Jēzu.
Ka labais ir jāizvēlas arī tad, kad tas prasa upurus: Atgādini man, Jēzu.
II apcere: Jēzum liek nest Krustu
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,14-17)
Bija sagatavošanās diena pirms Lieldienām ap sesto stundu. Pilāts saka jūdiem: «Lūk, jūsu ķēniņš!». Bet tie kliedza: «Nost! Nost! Sit Viņu krustā!». Pilāts saka viņiem: «Jūsu ķēniņu lai situ krustā?». Augstie priesteri atbildēja: «Mums nav ķēniņa, tik vienīgi ķeizars». Tad viņš atdeva tiem Viņu krustā sišanai. Un viņi paņēma Jēzu un aizveda. Un Viņš, nesdams savu krustu, gāja uz to vietu, kas saucas Kalvarija, bet ebrejiski Golgata.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Amm V, 7-8: FF 154)
Pat ja tu būtu skaistāks un bagātāks par visiem un darītu brīnumainas lietas, piemēram, izdzītu dēmonus, tas viss tev būtu par šķērsli un nekas no tā tev nepieder; tu ar to neko nevari sev piedēvēt. Bet ar to mēs varam lepoties — ar savām vājībām un ar to, ka ik dienas nesam uz saviem pleciem mūsu Kunga Jēzus Kristus svēto krustu.
Vārds "krusts" mūsos izraisa drīzāk noraidījuma, nevis pieņemšanas reakciju. Mums ir vieglāk tikt kārdinātiem no tā aizbēgt, nekā ilgoties to apskaut.
Jēzu, esmu pārliecināts, ka tā bija arī tad, kad viņi uzlika krustu uz Taviem pleciem. Ģetzemanes dārzā Tu lūdzi Tēvu atņemt šo biķeri, lai gan Tu no visas sirds vēlējies pildīt Viņa gribu. Krusts bija visbriesmīgākās un sāpīgākās mokas, kas paredzētas vergiem, neglābjamiem noziedzniekiem un Dieva nolādētajiem.
Tomēr Tu to apskāvi un nesi uz saviem pleciem, un ļāvi tam nest sevi. Ne tāpēc, ka tas bija skaists vai pievilcīgs, bet gan no mīlestības pret mums. Paceļot šo smago nastu, Tu zināji, ka atbrīvo mūs no ļaunuma nastas, kas mūs nomāc, un uzņēmies grēku, kas sagrauj mūsu eksistenci. Apskaujot krustu un nesot to uz saviem pleciem, Tu pieņēmi mūsu trauslumu un uzņēmies mūsu cilvēcību. Tu uzņēmies mūsu verdzību, mūsu noziegumus un pat mūsu lāstu.
Atbrīvo mūs, Jēzu, no bailēm no krusta. Dāvā mums žēlastību sekot Tev pa tavu ceļu un nelepoties ne ar neko citu kā vien ar Tavu krustu.
Lūgsimies, sakot: Atbrīvo mūs, Kungs.
No vēlmes pēc cilvēciskas slavas: Atbrīvo mūs, Kungs.
No kārdinājuma ignorēt tos, kas cieš: Atbrīvo mūs, Kungs.
No rūpēm tikai par sevi: Atbrīvo mūs, Kungs.
No bailēm uzņemties uzticības saistības: Atbrīvo mūs, Kungs.
No bailēm un krusta noraidīšanas: Atbrīvo mūs, Kungs.
III apcere: Jēzus pirmo reizi krīt zem krusta
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (12,24-25)
Patiesi, patiesi Es jums saku; ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek viens, bet ja nomirst, tas atnes daudz augļu. Kas savu dzīvību mīl, tas to zaudē, bet kas šinī pasaulē savu dzīvību ienīst, tas to saglabā mūžīgai dzīvei.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Amm XXII, 3: FF 172)
Svētīgs ir kalps, kurš nesteidzas attaisnoties un pazemīgi panes kaunu un rājienu par grēku, pat ja viņš nav vainīgs.
Jēzu, Tava eksistence bija nepārtraukta pazemināšanās un krišana. Būdams Dievs, Tu atkailināji sevi, lai kļūtu par cilvēku. No bagātā, kāds biji, Tu kļuvi nabags. Un savas misijas beigās, nesot uz saviem pleciem visas cilvēces nastu, Tu pakriti uz Via Dolorosa cietajiem akmeņiem, uz ceļa, pa kuru Jeruzalemes iedzīvotāju priekšā gāja nāvei nolemtie, kuri tur pulcējās it kā uz izrādi.
Tā ir vēl dziļākas pazemināšanās priekšnojauta: nolaišanās pazemes valstībā, kritiens nāves noslēpumā, kur visi kritīsim šīs zemes dzīves beigās. Taču Tavs ir kviešu grauda kritiens zemē, gatavs nomirt, lai nestu augļus.
Palīdzi arī mums spēt palikt zemu, pie citu kājām, nevis censties stāvēt augstu un dominēt pār viņiem. Palīdzi mums mācīties pazemību arī no savu kritienu un pazemojumu pieredzes un mācīties mierā paciest pāridarījumus un netaisnības, ko esam cietuši. Lai mēs sajūtam Tevi tuvu, īpaši, kad krītam, tik tuvu, lai saprastu, ka Tu mūs pacel un atkal izved uz pareizā ceļa. Un lai arī mēs iemācāmies uzticēties zemei kā kviešu graudam, zinot, ka nāve, pateicoties Tev, ir mūžīgās dzīvības klēpis.
Lūgsimies, sakot: Piecel mūs, Jēzu.
Kad mēs krītam savas vājības dēļ: Piecel mūs, Jēzu.
Kad mēs krītam, jo kāds mūs pagrūž: Piecel mūs, Jēzu.
Kad mēs krītam nepareizu izvēļu dēļ: Piecel mūs, Jēzu.
Kad mēs krītam izmisumā: Piecel mūs, Jēzu.
Kad mēs krītam nāves noslēpumā: Piecel mūs, Jēzu.
IV apcere: Jēzus satiek savu Māti
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,25-27)
Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, saka savai mātei: «Sieviet, lūk, tavs dēls!». Pēc tam Viņš saka māceklim: «Lūk, tava māte!». Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Rb VI, 8: FF 91)
Lai katrs droši atklāj otram savas vajadzības, jo, ja māte baro un mīl savu miesīgo bērnu, cik daudz rūpīgāk katram ir jālolo un jāmīl savs garīgais brālis?
Ir normāli, ka māte ir klāt mūsu eksistences sākumā. Taču nav normāli, ka māte ir mums blakus, kad mums pienāk laiks mirt, jo tas nozīmē, ka dzīvība mums ir atņemta: slimību, negadījumu, vardarbības, depresijas dēļ. Marija, sieviete, no kuras Tu, Jēzu, esi dzimis, Tev ir blakus Tavā ceļā uz Golgātu un ir kopā ar Tevi zem krusta.
Tu lūdzi viņu turpināt dot dzīvību un turpināt būt māte mīļotajam māceklim, katram no mums, Baznīcai, šai jaunajai cilvēcei, kas dzimst tieši tajā stundā, kad Tu atdod savu dzīvību un mirsti. Savas misijas svinīgākajā brīdī un pirms visu pabeigt, Tu vispirms lūdzi viņai pieņemt katru no mums; un tikai tad mums lūdzi pieņemt viņu. Jo Māte vienmēr ir pirmajā vietā. Arī kāzās Kānā viņa bija pirmā.
Ak, Marija, uzlūko ar maigumu katru no mums, bet īpaši daudzās, pārāk daudzās mātes, kuras, tāpat kā tu, joprojām redz savus bērnus arestētus, spīdzinātus, notiesātus un nogalinātus. Ar maigumu uzlūko mātes, kuras nakts vidū pamodina sirdi plosošas ziņas, un tās, kuras slimnīcā ir nomodā pie sava mirstošā bērna. Un dāvā mums mātes sirdi, lai mēs saprastu un dalītos citu ciešanās un arī šādā veidā mācītos, ko nozīmē patiesi mīlēt.
Lūgsimies, sakot: Mierini, Māte.
Mātes, kuras zaudējušas savus bērnus: Mierini, Māte.
Bāreņus, jo īpaši tos, kuri par tādiem kļuvuši kara dēļ: Mierini, Māte.
Migrantus, pārvietotos cilvēkus un bēgļus: Mierini, Māte.
Tos, kuri cieš no spīdzināšanas un netaisnīgas sodīšanas: Mierini, Māte.
Izmisuma pārņemtos, kuri zaudējuši dzīves jēgu: Mierini, Māte.
Tos, kuri mirst vientulībā: Mierini, Māte.
V apcere: Kirēnietis palīdz Jēzum nest krustu
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (15,21)
Un viņi piespieda kādu garāmejošu, Kirēnes Sīmani, kas nāca no laukiem, Aleksandra un Rufa tēvu
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Amm XVIII,1: FF 167)
Svētīgs ir cilvēks, kurš sniedz atbalstu savam tuvākajam viņa trauslumā - tajās lietās, kurās pats vēlētos tikt atbalstīts, ja būtu līdzīgā situācijā.
Sīmanis no Kirēnes nebija brīvprātīgais palīgs. Viņš neuzņēmās brīvprātīgi rūpēties par Tevi, Jēzu, lai palīdzētu Tev nest krustu. Iespējams, ka viņš pat īsti nezināja, kas Tu esi. Tomēr, palīdzot Tev nest krustu, kaut kas viņā mainījās, un viņš saviem dēliem, Aleksandram un Rufam, nodeva šī kopā veiktā ceļa dziļo nozīmi, un viņi kļuva par tavas Pashas lieciniekiem pirmajā kristiešu kopienā.
Arī šodien visā pasaulē ir daudz cilvēku, kuri izvēlas darīt kaut ko labu citiem. Ir tūkstošiem brīvprātīgo, kuri ekstremālās situācijās riskē ar savu dzīvību, lai palīdzētu tiem, kam vajadzīga pārtika, izglītība, medicīniskā aprūpe, taisnīgums. Daudzi no viņiem pat netic Tev, tomēr – lai arī neapzināti – viņi joprojām palīdz Tev nest krustu, un, rūpējoties par citiem cilvēkiem miesā, viņi patiesībā – atkal – rūpējas par Tevi.
Dari, Kungs, lai arī mēs iemācītos sniegt savam tuvākajam to atbalstu, ko mēs paši gribētu saņemt, ja atrastos tādā pašā situācijā. Palīdzi mums būt empātiskiem un līdzjūtīgiem cilvēkiem, nevis vārdos, bet gan darbos un patiesībā.
Lūgsimies, sakot: Padari mūs uzmanīgus, Kungs.
Pret cilvēkiem, kurus sastopam: Padari mūs uzmanīgus, Kungs.
Pret nabadzīgiem, cietošiem un atstumtiem: Padari mūs uzmanīgus, Kungs.
Pret tiem, kuri palikuši vieni un bez aprūpes: Padari mūs uzmanīgus, Kungs.
Pret tiem, kuri atpaliek ceļā un krīt: Padari mūs uzmanīgus, Kungs.
Pret tiem, kurus neviens neuzklausa: Padari mūs uzmanīgus, Kungs.
VI apcere: Veronika noslauka Jēzus seju
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (12,20-21)
Starp tiem, kas bija atnākuši, lai svētkos pielūgtu Dievu, bija daži grieķi. Viņi piegāja pie Filipa, kas bija no Betsaīdas Galilejā, un lūdza to sacīdami: «Kungs, mēs griba redzēt Jēzu».
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Pat 4: FF 269)
Lai atnāk tava valstība, lai tu valdītu mūsos ar savu žēlastību un darītu mūs cienīgus nonākt tavā valstībā, kur tevis redzējums ir bez aizsega, mīlestība pret tevi ir pilnīga, kopība ar tevi ir svētlaimīga un prieks par tevi - bezgalīgs.
Tas, ko Psalmi sauc par «skaistāko starp cilvēku bērniem» (Ps 45,3), tagad drīzāk atgādina Isaja pravietoto cietošo Kalpu, kuram «nav ne izskata, ne skaistuma, kas piesaistītu mūsu skatienus, ne krāšņuma, kas mums patiktu» (Is 53,2).
Jēzu, Veronika ir Tava tēla sargātāja. Viņa to izpelnījās, pateicoties labdarības žestam: noslaukot Tavu asinīm un putekļiem klāto seju. Veronika mums nerāda pozētu attēlu, bet gan sāpju vīru, kurš mūs dziedināja caur savām brūcēm.
Palīdzi mums, Jēzu, stiprināt vēlmi redzēt tavu seju. Dāvā mums žēlastību, ko Tu dāvāji apustuļiem, lai mēs redzētu Tevi spožā un pārveidotā veidolā. Bet pāri visam, palīdzi mums iegūt Veronikas uzmanīgo skatienu, kas spēj Tevi atpazīt pat Tavā izkropļotajā skaistumā. Un ļauj mums šodien noslaucīt Tavu seju, kas joprojām ir pārklāta ar putekļiem un asinīm, izkropļota ar katru rīcību, kas aizskar ikviena cilvēka cieņu.
Lūgsimies, sakot: Palīdzi mums Tevi atpazīt, Jēzu.
Tajos, kuros Tava seja ir izkropļota: Palīdzi mums Tevi atpazīt, Jēzu.
Katrā cilvēkā, kas ļimst zem aizspriedumu nastas: Palīdzi mums Tevi atpazīt, Jēzu.
Nabagos, kuriem atņemta cieņa: Palīdzi mums Tevi atpazīt, Jēzu.
Sievietēs, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri un tiek paverdzinātas: Palīdzi mums Tevi atpazīt, Jēzu.
Bērnos, kuru bērnība ir nozagta un nākotne ir apdraudēta: Palīdzi mums Tevi atpazīt, Jēzu.
VII apcere: Jēzus krīt otro reizi
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (13,3-5)
Jēzus, zinādams, ka Tēvs visu atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva izgājis un pie Dieva aiziet, no mielasta piecēlies, novelk savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Rnb V, 13-14: FF 20)
Lai neviens brālis nedara ļaunu un nerunā ļaunu par otru; bet drīzāk, mīlestības dēļ, kas nāk no Gara, lai viņi labprātīgi kalpo un paklausa viens otram.
Visa Tava dzīve, Jēzu, bija pastāvīga noliekšanās un sevis pazemināšana. Kad Pēdējo vakariņu laikā mācekļiem mazgāji kājas, Tu atstāji piemēru, mācību un pravietojumu: kalpošanas piemēru, brālīgas mīlestības mācību un savas dzīvības atdošanas pravietojumu.
Svēto Asīzes Francisku tik dziļi aizkustināja Tava sevis pazemināšana, ka viņš mudināja mazgāt kājas viens otram, tas ir, vienmēr būt gataviem kalpot saviem brāļiem un māsām. Un viņš vēlējās, lai šis pats Evaņģēlijs viņam tiktu nolasīts 3. oktobra vakarā pirms astoņiem gadsimtiem, īsi pirms savas nāves.
Tavā mīlestībā līdz galam, līdz pat savas dzīvības atdošanai par mums, jau bija ietverts arī Tavas augšāmcelšanās pravietojums, jo liela mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tik liela mīlestība atklāj mīlestības galīgo nozīmi: ievest mūs pašā Dieva dzīvē.
Kad Tu krīti, Jēzu, Tu to dari, lai mūs pieceltu no mūsu kritieniem. Kad Tu krīti, Tu to dari, lai pieceltu tos, kurus pie zemes piespiedusi netaisnība, meli, jebkāda veida ekspluatācija un vardarbība, ciešanas, ko radījusi ekonomika, kas vērsta uz individuālo peļņu, nevis kopējo labumu. Kad Tu krīti, Tu to dari, lai pieceltu arī mani.
Lūgsimies, sakot: Piecel mūs, Kungs.
Kad mūs nomāc mūsu kļūdas: Piecel mūs, Kungs.
Kad mūs nospiež atbildības smagums: Piecel mūs, Kungs.
Kad mūs pārņem depresija: Piecel mūs, Kungs.
Kad mēs neizpildām savus solījumus: Piecel mūs, Kungs.
Kad mēs iekrītam atkarībā: Piecel mūs, Kungs.
VIII apcere: Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass(23,27-31)
Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un žēloja.
Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: «Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! Jo nāks dienas, kad sacīs: "Svētīgas neauglīgās un tā miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas". Tad sāks runāt kalniem: "Gāzieties pār mums", un uz pakalniem: "Apklājiet mūs!" Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo?»
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Pater 5: FF 270)
Lai notiek tava griba kā debesīs, tā arī virs zemes: lai mēs tevi mīlam no visas sirds, vienmēr domājot par tevi; no visas dvēseles, vienmēr alkstot pēc tevis; no visa prāta, virzot uz tevi visus savus nodomus un visā meklējot tavu godu; un ar visiem spēkiem, veltot visus savus spēkus un dvēseles un miesas spējas tavai mīlestības slavai un ne kam citam; un lai mēs mīlam savus tuvākos kā paši sevi, piesaistot visus pēc savām spējām tavai mīlestībai, priecājoties par citu labumiem kā par saviem un ciešot kopā ar viņiem viņu nelaimēs, nenodarot nevienam nekādu pārestību.
Jēzu, sievietes vienmēr ir sekojušas un palīdzējušas Tev, jau no tavas sludināšanas sākuma. Viņas ir tur arī tagad, krusta pakājē. Visur, kur ir ciešanas vai kāda nepieciešamība, sievietes ir tur: slimnīcās un pansionātos, terapeitiskajās kopienās un uzņemšanas centros, ģimenes mājās visneaizsargātākajiem bērniem, visattālākajos misijas punktos, lai atvērtu skolas un klīnikas, kara un konfliktu zonās, lai rūpētos par ievainotajiem un mierinātu izdzīvojušos.
Sievietes Tevi vienmēr ir uztvērušas nopietni; viņas ir uztvērušas nopietni arī šos Tavus skarbos vārdus: gadsimtiem ilgi viņas ir raudājušas par sevi un saviem bērniem: aizvestiem un ieslodzītiem demonstrāciju laikā, deportētiem politikas dēļ, cietušiem kuģa avārijās izmisīgos cerības ceļojumos, nogalinātiem kara zonās, iznīcinātiem nāves nometnēs.
Sievietes turpina raudāt. Kungs, dāvā arī katram no mums līdzjūtīgu sirdi, mātišķu sirdi un spēju just citu ciešanas kā savējās. Kungs, dāvā mums vairāk asaru, lai mūsu sirdsapziņa neizkūst vienaldzības miglā un mēs varētu turpināt palikt cilvēki.
Lūgsimies, sakot: Dod mums asaras, Kungs.
Lai raudātu par kara postījumiem: Dod mums asaras, Kungs.
Lai raudātu par masu slepkavībām un genocīdiem: Dod mums asaras, Kungs.
Lai raudātu kopā ar mātēm un sievām: Dod mums asaras, Kungs.
Lai raudātu par pasaules vareno cinismu: Dod mums asaras, Kungs.
Lai raudātu par mūsu vienaldzību: Dod mums asaras, Kungs.
IX apcere: Jēzus krīt trešo reizi
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (14,6-7)
Jēzus [Tomam] sacīja: «Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani. Ja jūs Mani pazītu, jūs pazītu arī manu Tēvu. Bet no šī brīža jūs Viņu pazīsiet un esat Viņu redzējuši».
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Rnb XXIII, 3: FF 64)
Mēs tev pateicamies, jo, kā tu mūs esi radījis caur savu Dēlu, tā arī ar savu svēto mīlestību, ar kuru tu mūs esi mīlējis, tu esi licis piedzimt patiesajam Dievam un patiesajam cilvēkam no godības pilnās, vienmēr jaunavas, svētās Marijas; un ar viņa krustu, asinīm un nāvi tu esi vēlējies mūs izpirkt no verdzības.
Tu, kas "mūsu dēļ esi dzimis ceļa malā" (Sv. Francisks, UffPass XV, 7: FF 303), tagad trešo reizi krīti uz Via Dolorosa ceļa, kas ved uz Golgātu.
Tavs trīskāršais kritiens mums atgādina, ka nav tāda kritiena, kurā Tu nebūtu mums blakus. Jā, jo Tu esi mums blakus visās mūsu vājībās, un Tu vari un vēlies mūs piecelt no katra kritiena, jo Tu vēlies, lai mēs visi kopā ar Tevi sasniegtu Tēvu un atrastu dzīvi – patiesu dzīvi, mūžīgu dzīvi, dzīvi, ko nekas un neviens mums vairs nekad nevarēs atņemt.
Ejot Tavās pēdās, nav svarīgi, cik reižu mēs krītam; svarīgi ir tas, ka Tu esi mums blakus un esi gatavs mūs atkal piecelt, neskaitāmas reizes, jo Tava mīlestība, Tava piedošana, Tava žēlsirdība ir bezgalīgi lielāka par mūsu vājumu. Atbalsti mūs mūsu neticībā un dod mums žēlastību ticēt, ka Tu vari mūs atkal piecelt.
Lūgsimies, sakot: Darbojies caur mums, Jēzu.
Lai pieceltu visus, kas krīt: Darbojies caur mums, Jēzu.
Lai pieceltu tos, kas paliek uz zemes: Darbojies caur mums, Jēzu.
Lai pieceltu visneaizsargātākos cilvēkus: Darbojies caur mums, Jēzu.
Lai pieceltu tos, par kuriem domājam, ka "paši to ir pelnījuši": Darbojies caur mums, Jēzu.
Lai pieceltu tos, kuri šķiet ir bezcerīgi: Darbojies caur mums, Jēzu.
X apcere: Jēzus tiek izģērbts
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,23-24)
Tad kareivji, piesituši Jēzu krustā, paņēma Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai, un svārkus. Bet svārki nebija šūti: tie bija viscaur austi. Tad tie viens otram sacīja: «Nedalīsim tos, bet metīsim kauliņus, kam tie būs». Tā piepildījās, kas teikts Rakstos: viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus. Tā kareivji to izdarīja.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (LOrd, 28-29: FF 221)
Redziet, brāļi, Dieva pazemību un atveriet Viņam savas sirdis; pazemojieties arī jūs, lai Viņš jūs paaugstinātu. Tāpēc neko nepaturiet sev, lai Tas, kurš jums dāvā sevi pilnībā, jūs pilnībā pieņemtu.
Jēzu, Tu pats izvēlējies atņemt sev dievišķo godību, lai pieņemtu «mūsu cilvēcības un trausluma patieso miesu» (Sv. Francisks, 2 Lfed 4: FF 181). Un tagad Tavas drēbes tiek no Tevis norautas, nežēlīgā mēģinājumā Tevi pazemot un atņemt Tev cilvēcisko cieņu.
Tas ir mēģinājums, kas nepārtraukti atkārtojas arī mūsdienās. To praktizē autoritārie režīmi, piespiežot ieslodzītos palikt puskailiem kailās kamerās vai pagalmā. To praktizē spīdzinātāji, noraujot ne tikai drēbes, bet arī ādu un miesu. To praktizē tie, kas atļauj veikt kratīšanas un pārbaudes, kas neņem vērā personas cieņu. To praktizē izvarotāji un varmākas, izturoties pret upuriem kā pret priekšmetiem. To praktizē izklaides industrija, kad tā izrāda kailumu, lai iegūtu vēl vairāk skatītāju. To praktizē mediji, atmaskojot cilvēkus sabiedrības acīs. Un dažreiz to darām arī mēs ar savu ziņkārību, kas nerespektē ne kautrību, ne citu cilvēku intimitāti, ne viņu privātumu.
Atgādini mums, Kungs, ka katru reizi, kad mēs neatzīstam citu cilvēku cieņu, tiek aptraipīta arī mūsu pašu cieņa, un katru reizi, kad mēs atbalstām vai praktizējam necilvēcīgu rīcību pret jebkuru cilvēku, mēs paši kļūstam mazāk cilvēcīgi.
Lūgsimies, sakot: Apsedz mūs, Jēzu.
Ar savu bezgalīgo pazemību: Apsedz mūs, Jēzu.
Ar cieņu pret katru cilvēku: Apsedz mūs, Jēzu.
Ar līdzjūtības sajūtu: Apsedz mūs, Jēzu.
Ar atjaunotu kautrības izjūtu: Apsedz mūs, Jēzu.
Ar spēku aizstāvēt katra cilvēka cieņu: Apsedz mūs, Jēzu.
XI apcere: Jēzus piekalts krustā
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,17-19)
Nesdams savu krustu, [Jēzus] gāja uz to vietu, kas saucās Kalvārija, bet ebrejiski Golgota.
Tur tie piesita Viņu krustā un līdz ar Viņu abās pusēs citus divus, bet Jēzu vidū.
Bet Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika krustā. Un uzrakstīts bija: «Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš».
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Cant 23-26: FF 263)
Slavēts esi, mans Kungs, / par tiem, kuri piedod Tavas mīlestības dēļ / un panes vājību un ciešanas. / Svētīgi tie, kas to panes mierā, / jo no Tevis, Visaugstākais, viņi tiks kronēti.
Piesists pie krusta kā noziedznieks, bet ar titulu, kas atklāj tavu karaliskumu, ak Jēzu, Tu mums parādi, kāda ir patiesā vara. Ne tāda, kas uzskata, ka, nogalinot, var rīkoties ar citu cilvēku dzīvībām, bet gan tāda, kas patiesi spēj uzvarēt nāvi, dodot dzīvību, un spēj dot dzīvību arī pieņemot nāvi.
Tu parādi, ka patiesa vara nav tā, kas izmanto spēku un vardarbību, lai uzspiestu savu gribu, bet gan tā, kas spēj uzņemties cilvēces ļaunumu – mūsu, manu ļaunumu – un iznīcināt to ar mīlestības spēku, kas izpaužas piedošanā. Tu esi Karalis un valdi no krusta: Tu neizmanto armiju šķietamo spēku, bet gan mīlestības šķietamo bezspēcību, kas ļauj sevi pienaglot krustā. Tu esi Karalis, un Tavs krusts kļūst par asi, ap kuru griežas pasaules vēsture un Visums, lai mēs nekad neiekristu mīlēt nespējas ellē.
Tu, krustā sistais Ķēniņ, atgādini mums, ka, ja vēlamies piedalīties Tavā valstībā, arī mums jāiemācās piedot tavas mīlestības dēļ un mierīgi paciest dzīves grūtības, jo uzvar nevis mīlestība ar spēku, bet mīlestības spēks.
Lūgsimies, sakot: Māci mūs mīlēt.
Kad mēs ciešam netaisnību: Māci mūs mīlēt.
Kad vēlamies atriebties: Māci mūs mīlēt.
Kad mūs kārdina vardarbība: Māci mūs mīlēt.
Kad jūtam, ka piedošana nav iespējama: Māci mūs mīlēt.
Kad jūtamies kā krustā piesisti: Māci mūs mīlēt.
XII apcere: Jēzus mirst pie krusta
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,28-30)
Pēc tam Jēzus, zinādams, ka viss padarīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: «Slāpstu!»
Tur bija nolikts trauks, pilns etiķa. Tad kareivji etiķī piesūcināja sūkli, uzsprauda īzapa stiebrā un pacēla pie Viņa mutes.
Kad Jēzus etiķi bija baudījis, Viņš sacīja: «Ir izpildīts!» Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (2Lfed 11-13: FF 184)
Un tāda bija Tēva griba: lai Viņa svētītais un godības pilnais Dēls, kuru Viņš mums ir devis un kurš piedzima mūsu dēļ, upurētu pats sevi ar savām asinīm kā upuri uz krusta altāra — nevis sevis dēļ, jo caur Viņu viss ir radīts, bet mūsu grēku izpirkšanai, atstājot mums piemēru, lai mēs sekotu Viņa pēdās.
«Ir izpildīts!» Tas nenozīmē, ka viss ir beidzies, bet gan to, ka mērķis, kāpēc Tu, Jēzu, kļuvi par vienu no mums, ir sasniegts: Tu esi izpildījis misiju, ko Tev ir uzticējis Tēvs, un tagad vari atgriezties pie Viņa un aizvest mūs līdzi.
No šī brīža mēs zinām, ka, ļaujoties Tavam pievilkšanas spēkam, paceļot skatienu uz Tevi, mēs atrodamies Tā priekšā, kurš mūs samierina, kurš dzēš mūsu «parādu», kurš ieved mūs Svētnīcā, kas ir pati Dieva dzīve. Mēs atrodamies Tā priekšā, kurš, īstenojot iemiesošanās noslēpumu, dod mums iespēju realizēt mūsu pašu dzīves dziļāko jēgu: kļūt par Dieva bērniem, būt par Dieva meistardarbu.
Palīdzi mums, Kungs, pieņemt Svētā Gara dāvanu, ko Tu izlēji pār mums jau savas nāves brīdī uz krusta, un dari, lai kopā ar Tevi arī mēs varētu pāriet no šīs pasaules pie Tēva.
Lūgsimies, sakot: Kungs, dod mums Savu Garu.
Lai mēs varētu kļūt par jaunām radībām un dzīvot Dievā: Kungs, dod mums Savu Garu.
Lai mēs varētu piedzīvot sava parāda dzēšanu: Kungs, dod mums Savu Garu.
Lai mēs varētu lūgt "Abba, Tēvs": Kungs, dod mums Savu Garu.
Lai mēs varētu uzņemt katru cilvēku kā brāli un māsu: Kungs, dod mums Savu Garu.
Lai mēs varētu atklāt dzīves galīgo jēgu: Kungs, dod mums Savu Garu.
XIII apcere: Jēzu noņem no krusta
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,38-39)
Jāzeps no Arimatejas, kas bija Jēzus māceklis, bet slepenībā aiz bailēm no jūdiem, lūdza Pilātu, lai atļauj noņemt Jēzus miesu, un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Jēzus miesas. Bet arī Nikodēms atnāca, kas agrāk bija nācis pie Jēzus naktī, un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aloesa maisījumu.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (Cant 27-31: FF 263)
Slavēts esi, mans Kungs, par mūsu māsu miesīgo Nāvi, no kuras neviens dzīvais cilvēks nevar izbēgt. Bēdas tiem, kas mirst nāvīgajos grēkos; svētīgi tie, kurus tā atradīs Tavā vissvētākajā gribā, jo otrā nāve tiem nekaitēs.
Jēzus tikko ir miris, un Viņa nāve jau sāk nest pirmos augļus. Jāzeps no Arimatejas un Nikodēms, kuri bija Jēzus mācekļi, taču slepenībā, jo baidījās atklāt sevi, tagad atrod drosmi doties pie Pilāta, lai lūgtu Viņa miesu. Tādējādi viņi veic cilvēciskas žēlsirdības žestu – noņemt no krusta notiesāto un apglabāt viņu ar cieņu un pienācīgu godu.
Nekad nedrīkst būt tā, ka mirušo ķermeņi netiek atdoti un paliek neapglabāti: notiesāto mātes, radinieki un draugi nekad nedrīkst būt spiesti pazemoties varas priekšā, lai saņemtu atpakaļ nomocītā tuvinieka mirstīgās atliekas. Arī mirušā ķermenis saglabā cilvēcisko cieņu un to nedrīkst pazemot, slēpt, iznīcināt, neatdot vai neapbedīt atbilstoši. Ne tikai godīga cilvēka ķermenis, bet pat noziedznieka ķermenis ir pelnījis cieņu.
Ak, Jēzu, Tu tiki netaisnīgi sagūstīts, mocīts, tiesāts, notiesāts un nogalināts, bet Tava miesa tika atdota un pagodināta; dari, lai mūsu laikmets, kas zaudējis cieņu pret dzīvajiem, vismaz saglabā to pret mirušajiem.
Lūgsimies, sakot: Māci mums žēlsirdību.
Lai justu ieslodzīto ciešanas: Māci mums žēlsirdību.
Lai solidarizētos ar politieslodzītajiem: Māci mums žēlsirdību.
Lai saprastu ķīlnieku ģimenes: Māci mums žēlsirdību.
Lai sērotu par mirušajiem zem drupām: Māci mums žēlsirdību.
Lai izrādītu cieņu pret visiem mirušajiem: Māci mums žēlsirdību.
XIV apcere: Jēzu gulda kapā
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (19,40-42)
[Jāzeps no Arimatejas un Nikodēms] paņēma Jēzus miesas un satina tās audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot. Bet tanī vietā, kur Viņš tika krustā piesists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. Jūdu sagatavošanās dienas dēļ tur viņi guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu.
No svētā Asīzes Franciska rakstiem (2Lfed 61-62: FF 202)
Tam, kurš tik daudz cieta mūsu dēļ, kurš ir devis un vēl dos mums tik daudz labumu — Dievam — lai visa radība, kas ir debesīs, uz zemes, jūrā un dziļumos, nes slavu, godu, cieņu un svētību; jo Viņš ir mūsu spēks un mūsu stiprums, Viņš vienīgais ir labs, vienīgais visaugstākais, vienīgais visvarens, apbrīnojams, godības pilns un vienīgais svēts, cienīgs slavas un svētīts mūžīgi mūžos. Amen.
Viss sākās dārzā, Ēdenē, ko mūsu pirmvecāki saņēma kā dāvanu, lai to aprūpētu, un no kura viņi tika izraidīti par neuzticēšanos Dievam. Viss sākas no jauna dārzā, kur Jēzus tika apbedīts un kur Viņš augšāmcēlās: vietā, kur vecā, trauslā un mirstīgā radība tiek pārveidota par jaunu radību, kas piedalās paša Dieva dzīvē. Šī vieta ir durvis, pa kurām Jēzus nokāpa ellē, un arī ieeja Paradīzē, kas vairs nav zemes un laicīga, bet gan debesu un galīga. Šī ir pēdējā žēlsirdības akta un pēdējo asaru vieta, kas izlietas pār mirušā Kristus miesu. Tā ir arī pirmās tikšanās vieta ar Augšāmcēlušos, kurš tagad ir mūžīgi dzīvs, atpazīstams tad, kad Viņš mūs sauc vārdā, atver mūsu acis, un kuru nav iespējams aizturēt. Vieta, kur Marija Magdalēna saņem uzdevumu pasludināt, ka nāve ir uzvarēta, jo Jēzus no Nācaretes tagad ir augšāmcēlies, ir Kungs, ir Dzīvais, kurš vairs nevar mirt.
Kopš tā laika arī mēs esam apbedīti – caur kristību – kopā ar Jēzu tajā pašā dārzā ar drošu cerību, ka Tas, kas Kristu uzmodināja no mirušajiem, dos dzīvību arī mūsu mirstīgajām miesām caur savu Garu, kas mājo mūsos (sal. Rm 8,11). Mēs pateicamies Tev, Kungs, ka Tu esi devis drošu pamatu mūsu cerībai uz mūžīgo dzīvi.
Lūgsimies, sakot: Nāc, Kungs Jēzu.
Lai atkal ietu kopā ar mums dārzā: Nāc, Kungs Jēzu.
Lai noslaucītu asaras no mūsu acīm: Nāc, Kungs Jēzu.
Lai dotu mums drošu cerību: Nāc, Kungs Jēzu.
Lai noveltu akmeni, kas nospiež mūsu sirdis: Nāc, Kungs Jēzu.
Lai ļautu mums ieskatīties Paradīzē: Nāc, Kungs Jēzu.
SVĒTAIS TĒVS:
Noslēguma lūgšana un svētība
Krustaceļa noslēgumā, padarīsim par saviem lūgšanas vārdus, ar kuriem svētais Francisks aicina izdzīvot savu dzīvi kā svētceļojumu, pakāpeniski iesaistoties mīlestības attiecībās, kas vieno Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.
Visvarenais, mūžīgais, taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs, palīdzi mums ciešanās pieņemt no Tavas mīlestības to, ko mēs zinām, ka Tu gribi, un vienmēr gribēt to, kas Tev patīk, lai, iekšēji šķīstīti, iekšēji apgaismoti un Svētā Gara uguns iedvesmoti, mēs varētu sekot Tava mīļotā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus pēdās un ar Tavu žēlastību nonākt pie Tevis, ak Visaugstākais, kas pilnīgā Trīsvienībā un vienkāršā Vienībā dzīvo un valdi un esi pagodināts, visvarenais Dievs, mūžīgi mūžos. Amen (LOrd 50-52: FF 233).
Noslēgsim ar seno Bībeles svētību (sal. Nm 6,24-26), ar kuru svētais Asīzes Francisks mēdza svētīt savus brāļus un visus cilvēkus, līdz tā kļuva par "viņa" svētību (sal BfL: FF 262).
Kungs ir ar jums.
℟. Un ar tavu garu.
Lai Kungs jūs svētī un sargā.
℟. Amen.
Lai Viņa vaigs atspīd pār jums un ir jums žēlīgs.
℟. Amen.
Lai Viņš pagriež savu vaigu pret jums un dāvā jums savu mieru.
℟. Amen.
Lai jūs svētī visvarenais Dievs,
Tēvs ✠ un Dēls ✠ un Svētais ✠ Gars,
lai Viņš nonāk pār jums un paliek ar jums vienmēr.
℟. Amen.
