Atceroties pāvestu Francisku viņa nāves pirmajā gadadienā

Silvija Krivteža, Jānis Evertovskis - Vatikāns

Atzīmējot pāvesta nāves pirmo gadadienu dievnamā notiek dažādi piemiņas pasākumi. 21. aprīļa pievakarē plkst. 17:00 ir paredzēta Rožukroņa lūgšana Pāvila kapelā, kurā glabājas Dievmātes ikona Salus Populi Romani. Pēc lūgšanas kapelas labajā pusē tiks atklāta piemiņas plāksne, godinot īpašo saikni starp pāvestu Francisku un šo ikonu. Uz tās būs iegravēts uzraksts:

“Francisks, pāvests, kurš 126 reizes apstājās dievbijīgā lūgšanā Salus Populi Romani pakājē, pēc paša gribas atdusas šajā Pontifikālajā bazilikā. 2026. gada 21. aprīlī – nāves pirmajā gadadienā.”

Savukārt plkst. 18:00 sāksies Svētā Mise, kuras laikā tiks nolasīts pāvesta Leona XIV vēstījums. Ceremonija tiks translēta uz liela ekrāna, kas uzstādīts ārpusē pie bazilikas fasādes, kā arī Vatican News kanālos. 

Atzīmējot nāves pirmo gadadienu, Vatikāna mediji 21. aprīļa rītā publiskos 26 minūtes garu dokumentālo filmu (ar subtitriem itāļu, angļu un spāņu valodā). Izmantojot arhīva kadrus un simboliskas ainas, filma vēstīs par žēlsirdības un perifēriju pāvesta pontifikātu, izceļot tā raksturīgākās un spilgtākās iezīmes.

Žestu pilnais pontifikāts

2013. gada 13. marta vakarā jaunievēlētais pāvests Francisks no Svētā Pētera bazilikas balkona sveica sanākušos ar vienkāršiem vārdiem: "Buona sera" (Labvakar). Viņa pontifikāts ātri vien kļuva par vienu no atšķirīgākajiem un dinamiskākajiem mūsdienu Baznīcas vēsturē, pilns ar vienkāršības žestiem, daudziem ceļojumiem, spēcīgiem aicinājumiem uz mieru un lēmumiem, kas mainīja universālās Baznīcas seju. Franciska ievēlēšanas gadadienā atskatīsimies uz viņa pontifikāta svarīgākajiem notikumiem un faktiem.

Jauninājumu pāvests

Horhe Mario Bergoljo bija pirmais pāvests Baznīcas vēsturē, kas nāca no Argentīnas, Latīņamerikas kontinenta, un arī pirmais no jezuītu ordeņa. Viņš bija arī pirmais, kas pieņēma vārdu Francisks, izceļot svētā Asīzes Franciska garīgumu un nabadzīgas Baznīcas ideālu. Viņa pontifikāts ienesa arī jaunus vienkāršības žestus. Pāvests izvēlējās dzīvot Svētās Martas mājā (Casa Santa Marta), atsakoties no apartamentiem Apustuliskajā pilī. Tādā veidā viņš centās uzsvērt dzīvesveidu, kas ir tuvāks ikdienas dzīvei un ticīgo kopienai.

Pāvests ceļotājs

Sava pontifikāta laikā pāvests Francisks veica 47 ārzemju ceļojumus, apmeklējot vairāk nekā 65 valstis. 2016. gada jūlijā viņš ieradās Polijā, lai piedalītos 31. Pasaules Jauniešu dienās Krakovā. Piecu dienu vizītes laikā pāvests apmeklēja Krakovu, Čenstohovu, kur lūdzās Jasnaguras svētnīcā, un Aušvicu-Birkenavu - bijušo vācu nacistu koncentrācijas nometni. Garākais viņa ceļojums bija 12 dienu vizīte Āzijā un Okeānijā (2024. gada 2.–13. septembris). Šī ceļojuma laikā Svētais tēvs veica vairāk nekā 30 000 kilometru garu ceļu, apmeklējot četras valstis: Indonēziju, Papua-Jaungvineju, Austrumtimoru un Singapūru. 2018. gada septembrī Francisks apmeklēja Lietuvu, Latviju un Igauniju. Papildus ārzemju ceļojumiem viņš veica arī desmitiem pastorālu vizīšu Itālijā. Francisks apmeklēja Lampedūzas salu, kur aizlūdza par Vidusjūrā bojāgājušajiem migrantiem, Asīzi, kas saistās ar svēto Francisku, kā arī Neapoli, Turīnu, Boloņu, Florenci, Milānu, Palermo, Bari un Dženovu. Viņš arī veica daudzus braucienus uz zemestrīču skartajiem reģioniem Itālijas centrālajā daļā, kur tikās ar trūcīgajiem, migrantiem, ieslodzītajiem un vietējām kopienām.

Pāvests teologs

Sava pontifikāta laikā Francisks publicēja četras enciklikas: Lumen fidei (2013), Laudato si’ (2015), Fratelli tutti (2020) un Dilexit nos (2024). Savos darbos viņš pievērsās svarīgākajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras mūsdienu pasaule un Baznīca. Viņš veltīja lielu uzmanību nabadzības un sociālās atstumtības problēmai, uzsverot nepieciešamību pēc solidaritātes ar nabadzīgākajiem, uzsvēra katra cilvēka atbildību par vides aizsardzību, kā arī nepieciešamību veidot mieru un dialogu starp tautām. Vienlaikus viņš atgādināja par kristīgās dzīves garīgajiem pamatiem: ticību, mīlestību pret Dievu un nepieciešamību pēc garīgās atjaunotnes Baznīcas dzīvē.

Perifēriju pāvests

Pāvests Francisks uzņēma Kardinālu kolēģijā vairāk nekā 140 kardinālus, no kuriem daudzi nāca no tā sauktajām "perifērijām", valstīm Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā un Okeānijā. Pirmo reizi viņš iecēla kardinālus Tongo, Brunejā, Centrālāfrikas Republikā un Mongolijā. Tādā veidā pāvests vēlējās uzsvērt Baznīcas universālumu un nodrošināt, lai dažādu kontinentu katoļu kopienu balsis Baznīcas centrā būtu skaidrāk sadzirdamas.

Sinodes pāvests

Sava pontifikāta laikā pāvests Francisks sasauca vairākas bīskapu sinodes, pievēršoties galvenajiem pastorālajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras mūsdienu Baznīca. Pirmā bija ģimenei veltīta sinode (2014.–2015. g.), kuras noslēgumā tapa apustuliskais pamudinājums Amoris Laetitia. Nākamā bija jauniešiem veltīta sinode (2018. g.). Tās auglis bija apustuliskais pamudinājums Christus Vivit. 2019. gadā Vatikānā notika Amazones bīskapu sinode, pēc kuras pāvests publicēja dokumentu Querida Amazonia. Plašākais process bija Sinode par sinodālo ceļu (2021.–2024. g.), kas ietvēra konsultācijas ar ticīgajiem visā pasaulē un padziļināja Baznīcas kā kopienas, kas ir līdzatbildīga par evaņģelizācijas misiju, vīziju.

Kanonizāciju pāvests

Pāvests Francisks kanonizēja vairāk nekā 900 svētīgos, padarot viņu par vienu no Romas bīskapiem, kas pasludinājis par svētiem vislielāko skaitu ticīgo Baznīcas vēsturē. Viņu vidū bija svētais Jānis Pāvils II, svētais Jānis XXIII, svētā Māte Terēze no Kalkutas un daudzi citi. Īpašs notikums bija divu pāvestu vienlaicīga kanonizācija 2014. gadā, kurā piedalījās pāvests Francisks un emeritētais pāvests Benedikts XVI.

Pandēmijas laika pāvests

Pāvesta Franciska pontifikāts sakrita arī ar globālo krīzi, kas bija saistīta ar Covid-19 pandēmiju. Viens no aizkustinošākajiem brīžiem šajā periodā bija pāvesta lūgšana tukšā Svētā Pētera laukumā 2020. gada 27. martā. Lietainā vakarā Francisks lūdzās no Romas San Marcello al Corso baznīcas atnestā Krucifiksa un Dievmātes Salus Populi Romani ikonas priekšā, lūdzot Dievu par pandēmijas beigām un jaunu cerību pasaulei. Lūgšanas noslēgumā pāvests deva ārkārtējo "Urbi et Orbi" - "Pilsētai un pasaulei" svētību. Šis notikums tika translēts visā pasaulē.