Roberto Pasolini: patiesa brīvība dzimst sāpēs
Silvija Krivteža - Vatikāns
Aplūkojot svētā Asīzes Franciska dzīvi, Pontifikālā nama sprediķotājs norādīja uz ceļu, kas ved nevis garām ciešanām, bet caur tām ved uz dzīves pilnību.
Šogad, kad Baznīca atzīmē svētā Asīzes Franciska nāves astoņsimtgadi, viņa dzīve atgriežas ar ārkārtēju aktualitāti. Ne kā leģenda, kas atrauta no realitātes, bet gan kā stāsts par cilvēku, kurš pārcieta krīzi, vientulību un ciešanas, un tieši tur atklāja Dieva bērnu brīvību. Kā uzsvēra tēvs Pasolini, viens no pārsteidzošākajiem Franciska garīguma brīžiem ir stāsts par "pilnīgu prieku". Tas nav atrodams panākumos, brīnumos vai citu atzinībā. Gluži pretēji, tas rodas noraidījuma pieredzē.
Šī intuīcija apstrīd mūsdienu izpratni par laimi. Tā nav par to, ka viss notiek pēc mūsu prāta, bet gan par mūsu spēju saglabāt sirdsmieru, kad mums sāp. Kristiešu prieks neizslēdz ciešanas, bet neļauj tām pateikt pēdējo vārdu.
Šīs loģikas avots ir Mateja evaņģēlijs. Jēzus sauc par svētīgiem nevis tos, kam klājas labi, bet gan nabadzīgos, sērojošos un vajātos. Tā nav ciešanu slavināšana, bet gan dziļākas patiesības atklāsme: laime nav atkarīga no ārējiem apstākļiem. "Nabadzīgais Asīzes vīrs ne tikai saprata šos vārdus, bet arī tos iemiesoja," apgalvoja tēvs Pasolini. Svētā Franciska dzīve parāda brīvības iespējamību, kas nesadrūp zem pārbaudījumu svara, bet gan tajos nobriest.
Īpaša šīs transformācijas zīme bija stigmati, ko svētais Francisks saņēma La Vernas kalnā. "Viņa fiziskās un garīgās brūces pēc nāves nepazuda, bet tika pārveidotas." Šī ir svarīga korekcija mūsu ticības izpratnē. Tēvs Pasolini uzsvēra, ka "Dievs automātiski neizslēdz ciešanas, bet var tās pārveidot par attiecību vietu." Kā atgādina svētais Pāvils, nekas "nevar mūs šķirt no Kristus mīlestības". Pat tas, kas šķiet kā neveiksme, var kļūt par vietu mīlestības nobriešanai.
Šī ceļojuma kulminācija ir veids, kā svētais Francisks raudzījās uz savu nāvi. Viņš nebēga no nāves. Viņš to sauca par "māsu". Tas nav poētisks žests, bet gan ilga izlīguma procesa auglis. Cilvēks, kurš visu savu dzīvi ir mācījies zaudēt materiālos labumus, plānus un vēlmi kontrolēt visu, beidzot spēj atdot sevi pilnībā. Nāve pārstāja būt ienaidnieks un kļuva par pāreju Tēva rokās.
Franciska dzīves pēdējais attēls ir tikpat aizkustinošs, cik vienkāršs: viņš mirst kails, guļot uz kailas zemes. Šis nav dramatisks žests, bet gan visa viņa ceļojuma kulminācija. Viņš atgriežas pie Kunga. Pasaulē, kas māca mums sevi aizsargāt un kontrolēt, svētais Francisks atgādina, ka patiesa brīvība nerodas no īpašumtiesībām, bet gan no uzticēšanās. Ne no spēka, bet gan no sava trausluma pieņemšanas.
Svētā Franciska stāsts, kā uzsvēra tēvs Roberto Pasolini, nav stāsts par ārkārtēju varoni, bet drīzāk tas ir aicinājums doties ceļā. Tas parāda, ka pat noraidījuma, ciešanu vai nāves baiļu pieredzē ir iespējama brīvības telpa. Tā ir cilvēka brīvība, kuram vairs nav jāaizstāv sevi, jo ir atklājis, ka mīlestība ir klātesoša katrā mirklī, mīlestība, ko nekas nevar iznīcināt.
