Pirms sludināt Kristu, mums jāļauj Viņam pārveidot savu dzīvi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tēvs Pazolīni runāja par to, kā mums sagatavot augsni Jēzus sastapšanai un kā tas saistās ar mūsu attiecībām ar citiem. Garīgā dzīve nav statisks stāvoklis, bet gan dinamisks process, kas virzās caur noteiktiem posmiem. Svētā Franciska pieredze mums atklāj, ka misija ir nevis vispirms darbs vai pienākums, bet gan mūsu dziļās iekšējās pārveides dabisks rezultāts. Šis ceļš sākas ar atgriešanos – tā nav tikai gribas piepūle, bet gan žēlastības īstenota pārmaiņa. Kad cilvēka sirds tiek pārveidota, tas, kas iepriekš šķita rūgts, kļūst salds. Šī jaunā skatiena iegūšana uz sevi un pasauli nepaliek noslēgta indivīdā; tā neizbēgami ved pie brālības.
Tomēr ne atgriešanās, ne brālība nav pašmērķis. Izšķirošais solis ir misija. Viss, ko svētais Francisks saņēma, nevarēja palikt apslēpts.
Pirmā franciskāņu brālība atklāja būtisku likumsakarību: būšana kopā un kopīga lūgšana rada kaut ko negaidītu – dedzīgu vēlmi dalīties. Tas ir tas pats process, ko piedzīvoja pirmie apustuļi. Jāņa pirmajā vēstulē teikts: “Ko mēs esam dzirdējuši, ko savām acīm redzējuši... to mēs pasludinām arī jums”.
Šeit iezīmējas skaidra secība: Vispirms dzīves kopība, tad – pestīšanas vēsts sludināšana. Vispirms Vārda kontemplācija, tad seko vārds kā liecība. Tēvs Pazolīni uzsvēra: “Mēs nevaram pa īstam runāt par to, kas vēl nav iesakņojies mūsu pašu dzīvē”. Pirms vārdiem ir jābūt reālai pieredzei, ir nepieciešams “būt kopā ar Jēzu” un ļaut Viņam mūs pārveidot. Tikai tad var sekot sludināšana.
Atklāt citiem Kristu nenozīmē par Viņu labi runāt vai pārliecināt citus ar spēcīgiem vārdiem. Tas nozīmē ļaut Viņa klātbūtnei patiesi izmainīt mūsu dzīvesveidu, līdz tā kļūst redzama arī citiem. Māte vispirms nēsā bērnu savā klēpī, dod tam laiku augt un tikai pēc tam viņu laiž pasaulē. Tāpat ir ar mūsu ticību. Vispirms Kristus ieņem mūsos vietu. Tas notiek klusumā, lūgšanā, ikdienas izvēlēs. Tikai pēc tam Viņš var parādīties uz āru, mūsu žestos un veidā, kādā izturamies pret citiem.
Tēvs Pazolīni uzsvēra nepieciešamību atzīt Dieva klātbūtni citos un izturēties pret citiem ar cieņu. Lai aizsniegtu cilvēku sirdis un veidotu dialogu, mūsu vārdiem jābūt sirsnīgiem. Turklāt runa nav tikai par runāšanu, bet vispirms par prasmi klausīties. Un kad pienāk īstais brīdis, ir jāprot nodot tālāk cerības vārdus, kas nāk no Dieva.
Raugoties no šādas perspektīvas, evaņģelizēt nenozīmē uzreiz sniegt atbildes, bet prast gaidīt kamēr rodas jautājumi. Mēs nevaram no kāda prasīt, lai viņš mainītu savu dzīvi, pirms viņam nav bijusi iespēja izjust sirsnību, cieņu un uzticību. Ja prasības tiks izvirzītas pārāk agri – pat ja tās ir morāli pareizas –, mūsu aicinājumi nespēs aizsniegt otra cilvēka sirdi. Vispirms ir jārada telpa, lai varētu rasties vēlme un prasība pēc dzīves pārmaiņām. Tikai tad teiktais tiks patiešām uzklausīts. Tēvs Pazolīni norādīja, ka tieši tā rīkojas Jēzus. Kad Viņš satiek Zaheju, Viņš tam neko neprasa un nelasa morāles lekciju, bet vienkārši saka: “Šodien man jāpaliek tavā namā” (Lk 19, 5). Tieši šī beznosacījumu un negaidītā tikšanās radīja Zahejā vēlmi mainīt savu dzīvi.
