Parolins: "Preventīvs karš" riskē aizdedzināt visu pasauli

Andrea Tornielli - Vatikāns

Kardināls atzīst, ka viņš ar sāpēm raugās uz to, kas norisinās šajās stundās, jo Tuvo Austrumu tautas, ieskaitot jau tā novājinātās kristiešu kopienas, atkal ir ierautas kara šausmās, kas brutālā veidā iznīcina cilvēku dzīvi, nes destrukciju un veselas nācijas ievelk vardarbības spirālē, no kuras nav zināms, kā izkļūt.

Ko Vatikāna valsts sekretārs domā par  ASV un Izraēlas uzbrukumu Irānai? “Uzskatu, ka miers un drošība ir jāattīsta un jāsargā ar līdzekļiem, ko piedāvā diplomātija, jo īpaši tā, kuru piekopj multilaterāli organismi, kuros valstīm ir iespēja atrisināt konfliktus nevardarbīgā un taisnīgākā veidā,” saka kardināls Parolins. Viņš atzīmē, ka pēc II Pasaules kara, kas ir prasījis ap 60 miljonu cilvēku dzīvību, tie, kuri dibināja ANO, vēlējās, lai nākamās paaudzes nepieredzētu to, ko bija pieredzējuši viņi. Tāpēc, ANO Hartā viņi deva precīzas norādes, lai novērstu konfliktus. Šodien, šie pūliņi šķiet izgaisuši. Pāvests Leons XIV šī gada sākumā, uzrunājot diplomātiskā korpusa locekļus, sacīja: “diplomātija, kas veicina dialogu un vēlas panākt vienprātību, tiek aizvietota ar spēka diplomātiju no atsevišķu personu, vai sabiedroto grupu puses, kuras domā, ka mieru var panākt ar ieročiem.”

“Ja tiek runāts par kara cēloņiem,” turpināja kardināls Parolins, “ir sarežģīti noteikt, kam ir taisnība un kam nē. Taču, ir skaidrs, ka karš vienmēr nes upurus un sagrāvi, kā arī atstāj postošu ietekmi uz civiliedzīvotājiem. Tāpēc, Svētais Krēsls atkārtoti aicina pielietot visus diplomātijas piedāvātos līdzekļus, lai atrisinātu konfliktus starp valstīm. Vēsture jau ir mācījusi, ka tikai tāda politika, kur tiek piekoptas sarunas un interešu līdzsvarotība, var vairot uzticību starp tautām, veicināt attīstību un saglabāt mieru.

Uzbrukums Irānai tika attaisnots ar aizbildināšanos, ka tādā veidā tiks apturēta jaunu ieroču ražošana, ka tas ir “preventīvs karš”... Runājot par šo tematu, kardināls Parolins atgādina ANO Hartu, kurā teikts, ka ķeršanās pie spēka ir jāapsver tikai kā pēdējā iespēja pēc tam, kad visi citi politiskā un diplomātiskā dialoga līdzekļi ir izmantoti, un pēc tam, kad ir uzmanīgi izvērtētas nepieciešamības un proporcionalitātes robežas, pamatojoties uz rūpīgiem apsvērumiem un pamatotiem iemesliem, pie tam, vienmēr ar multilaterālu pieeju. Ja valstīm būtu dotas tiesības uz  “preventīvu karu” saskaņā ar saviem vien kritērijiem un bez pārnacionāla legāla ietvara, tad visa pasaule riskētu ar kara liesmām. “Patiešām, māc raizes par to, ka ir mazinājusies šo starptautisko tiesību uz taisnīgumu ievērošana un to vietā ir izvēlēts spēks; ka tiesību spēks ir aizvietots ar spēka tiesībām, domājot, ka miers var iestāties tikai tad, kad ir sakauts ienaidnieks,” saka Vatikāna valsts sekretārs.

Kāpēc starptautiskās tiesības un diplomātija ir pieredzējušas šādu novājināšanos? Kardināls norāda, ka ir mazinājusies apziņa par to, ka kopējais labums patiešām ir domāts visiem, ka otra cilvēka labums nozīmē labumu arī man, tāpēc taisnība, labklājība, drošība ir jāīsteno tādā mērā, lai tās varētu baudīt visi. “Šis princips atrodas multilaterālas sistēmas pamatā, vai tāda projekta, kā Eiropas Savienība, pamatā,” saka kardināls Parolins, paužot nožēlu par to, ka šī apziņa ir mazinājusies, ļaujot pieaugt savtīgām interesēm.  

Svētā Krēsla diplomāts norāda, ka tam ir vēl vienas sekas, proti, multilaterālas diplomātijas sistēma attiecībās ar valstīm pārdzīvo dziļu krīzi, “inter alia”, kas ir radusies neuzticības dēļ, ko valstis izjūt pret šīm likumīgajām saitēm, kas ierobežo to darbību. Šāda attieksme nozīmē tiekšanās pēc varenības otru pusi – vēlmi brīvi rīkoties, uzspiest citiem savu kārtību, izvairoties no dramatiskās, taču cēlās politikas pūliņiem, tādas politikas, kas sastāv no diskusijām, sarunām, izdevības sev un citiem. Tas, ko šobrīd redzam, ir multipolārisms, ko raksturo varas un autoreferencialitātes primāts. Diemžēl, diskusijai tiek pakļauti tādi principi, kā tautu pašnoteikšanās, teritoriālā suverenitāte, regulas,  kas disciplinē karu. Diskusijai tiek pakļauts un pakāpeniski nobīdīts malā arī viss aparāts, kas veidots uz starptautisko tiesību pamatiem tādās jomās, kā atbruņošanās, sadarbība attīstības labā, pamattiesību respekts, intelektuālais īpašums un komercialā apmaiņa un tranzīts. Visvairāk par visu, šķiet, ir zudusi apziņa par to, ko jau 1795. gadā apliecināja Imanuels Kants, sakot, ka “tiesību pārkāpums vienā zemes malā tiek izjusts visās malās”. Vēl ļaunāk zināmu aspektu dēļ ir piesaukt starptautiskās tiesības savu izdevību dēļ.

Kardināls paskaidroja, ka viņš šajā sakarā atsaucas uz faktu, ka ir gadījumi, kad starptautiskā kopiena izrāda sašutumu un mobilizējas, un ir arī tādi gadījumi, kad tā to nedara, vai dara pavisam vāji, radot iespaidu, ka daži tiesību pārkāpumi ir jāsankcionē, bet citus var paciest, ka par dažiem civiliedzīvotāju upuriem ir jāsēro, bet citi uzskatāmi tikai par sava veida “papildu zaudējumiem”. “Nav A kategorijas un B kategorijas mirušo,” uzsver kardināls Parolins, “nedz arī cilvēku, kuriem būtu lielākas tiesības dzīvot tikai tāpēc, ka tie ir dzimuši vienā, vai citā kontinentā, vai arī kādā noteiktā zemē.”

Vatikāna valsts sekretārs vērš uzmanību uz starptautiskajām humanitārajam tiesībām, kuru respekts nevar būt atkarīgs no apstākļiem un militārajām un stratēģiskajām interesēm. Svētais Krēsls stingri nosoda civiliedzīvotāju un struktūru, tādu, kā dzīvojamās mājas, skolas, slimnīcas un kulta vietas, jebkādu iesaistes formu militārajās operācijās un pieprasa ievērot cilvēka cieņas un dzīvības sakralitātes neaizsakaramības principu.

Kādas perspektīvas īstermiņā kardināls saskata šajā jaunajā krīzes situācijā? Viņš novēl, lai konfliktā iesaistītās puses izmanto sarunas kā krīzes risinājumu. Bez tam, kardināls aicina ievērot, ka starptautiskā kārtība ir pieredzējusi dziļas parmaiņas salīdzinot ar to, kas pastāvēja pirms 80 gadiem, kad tika dibināta ANO. “Atmetot nostalģiju pēc pagātnes, ir nepieciešams cīnīties pret starptautisko institūciju deleģimitizāciju un veicināt pārnacionālo normu konsolidāciju, kas, pielietojot diplomātiju un politiku, valstīm palīdz mierīgi atrisināt sadursmes.

Kādas cerības var lolot pašreizējās situācijas priekšā? Vatikāna valsts sekretārs atgādina, ka kristieši cer, jo paļaujas uz Dievu, kas tapa Cilvēks, kurš Ģetzemanes dārzā Pēterim lika nolikt malā zobenu un kurš, atrazdamies uz Krusta, personīgi pieredzēja aklas un bezjēdzīgas vardarbības šausmas. Kristieši cer arī tāpēc, ka neraugoties uz kariem, destrukciju, neskaidrībām un plaši izplatīto apmaldīšanās sajūtu, daudzās pasaules malās atskan balsis, kas sauc pēc miera un taisnības. “Mūsu tautas sauc pēc miera! Šim saucienam būtu jāsapurina valstisko autoritāšu un to cilvēku sirdsapziņas, kuri darbojas starptautisko attiecību kontekstā, liekot viņiem pielikt lielākus pūliņus miera labā,” intervijas noslēgumā saka kardināls Pjetro Parolins.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte