Vatikāns izdevis dokumentu par laulāto vienotību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Dikastērija prefekts kardināls Viktors Manuels Fernandezs dokumenta ievadā norāda, ka tas ir adresēts visai Baznīcai, attiecīgi ņemot vērā vietējās kultūras izaicinājumus. Dokuments nopietni ņem vērā arī pašreizējo globālā līmeņa tehnoloģiskās jaudas attīstības kontekstu, kurā cilvēks ir kārdināts domāt par sevi kā būtni bez ierobežojumiem, kas var sasniegt visu, ko vien iedomājas. Tādējādi viegli tiek aizēnota ekskluzīvas mīlestības vērtība – mīlestības, kas ir rezervēta vienai personai un kas pati par sevi nozīmē brīvu atteikšanos no daudzām citām iespējām.
Dokumenta pamatā ir, no vienas puses, sarunas ar Āfrikas un citu kontinentu bīskapiem par poligāmijas tēmu, no otras puses – konstatējums par dažādu nemonogāmu savienību formu pieaugumu.
Saskaņā ar Kanonisko tiesību kodeksu, laulības galvenās īpašības ir vienotība un nešķiramība. Ja nešķiramības jautājumam ir veltīti plaši Baznīcas Maģistērija teksti, tad par laulības vienotību mums ir mazāk materiāla. Jaunajā dokumentā lasām, ka vienotību var definēt kā “vienīgu un ekskluzīvu savienību starp vienu sievieti un vienu vīrieti jeb, citiem vārdiem runājot, kā abu savstarpēju piederību, ko nevar dalīt ar citiem”.
Laulāto vienotība un Kristus un Baznīcas vienotība
Šādā kontekstā dokumenta autori vēlas izcelt laulāto vienotības skaistumu, kas “ar žēlastības palīdzību” simbolizē arī “Kristus un viņa mīļotās līgavas, Baznīcas, vienotību”. Kardināls Fernandezs uzsver, ka šis teksts, kas pirmām kārtām ir adresēts bīskapiem, ir domāts arī kā palīdzība jauniešiem, saderinātajiem un laulātajiem pāriem, lai viņi apzinātos kristīgās laulības “bagātību” un tādējādi varētu padziļināti izpētīt šo tematu.
Piederība, kas balstīta uz brīvu piekrišanu
Dokuments sastāv no septiņām nodaļām un nobeiguma secinājumiem. Tajā uzsvērts, ka monogāmija nav ierobežojums, bet gan iespēja mīlēt ar mīlestību, kas paveras mūžībai. Divi elementi ir izšķiroši: savstarpējā piederība un laulāto mīlestība. Pirmais, balstīts uz abu laulāto “brīvu piekrišanu”, atspoguļo Trīsvienības kopību un kļūst par spēcīgu motivāciju tam, lai savienība būtu stabila. Runa ir par “sirds piederību, kur redz tikai Dievs” un kur var ienākt tikai Viņš, “neradot traucējumus cilvēka brīvībai un identitātei”.
Neierobežot otra brīvību
Šādi saprasta, laulāto mīlestībai raksturīgā savstarpējā piederība ietver sevī delikātas rūpes par otru, būšanu pietiekoši smalkjūtīgiem, lai neierobežotu otra cilvēka brīvību, jo viņam pienākas tāda pati cieņa un tādējādi tādas pašas tiesības. Tas, kurš mīl, zina, ka “otrs nevar būt līdzeklis, lai atrisinātu savu neapmierinātību”, un zina, ka savu tukšumu nekad nedrīkst aizpildīt “ar uzkundzēšanos otram cilvēkam” . Šajā sakarā dokumenta autori vēršas pret jebkāda veida vardarbību, apspiešanām, psiholoģisko spiedienu un kontroli. Tas viss nozīmē cieņas trūkumu pret otru cilvēku.
Laulība nav īpašums
Gluži pretēji, veselīgs “mēs divi” nozīmē “divu brīvību mijiedarbību”. Šīs brīvības nekad netiek pārkāptas. Tas ir iespējams tad, ja “cilvēks, būdams attiecībās, nepazaudē sevi, nesaplūst ar mīļoto personu”. Veselīga mīlestība “nekad negrasās otru absorbēt”. Šajā sakarā dokumentā uzsvērts, ka vienam laulātajam draugam jāsaprot un jāatbalsta otrs laulātais draugs, ja viņam vajadzīga sava telpa, savs laiks, lai nodotos pārdomām un pabūtu vienatnē, ja vajadzīga autonomija, jo “laulība nav īpašums”. Tajā nevaram arī “pretendēt uz absolūtu mieru”, ne arī pilnīgi atbrīvoties no vientulības (faktiski tikai Dievs var aizpildīt tukšumu, ko izjūt cilvēks). Laulība turpretī ietver sevī uzticēšanos un spēju kopīgi stāties pretī problēmām. Tajā pašā laikā laulātie tiek aicināti neatstumt vienam otru, jo “kad attālināšanās notiek pārāk bieži, tad ‘mēs divi’ tiek pakļauts bojāejas riskam”.
Lūgšana – vērtīgs līdzeklis, lai augtu mīlestībā
Savstarpējā piederība izpaužas arī tanī, ka laulātie sniedz viens otram palīdzību, lai tādējādi tie nobriestu kā personas: šajā ziņā “vērtīgs līdzeklis” ir lūgšana. Pateicoties tai, pāris aug svētumā un mīlestībā. Tādā veidā īstenojas tā sauktā laulāto mīlestība, kas ir “vienojošais spēks” un “dievišķā dāvana”. Tā tiek izlūgta lūgšanā un to dzīvina sakramenti. Tā kļūst par “vislielāko draudzību” starp divām sirdīm, kas ir tuvas viena otrai, mīl viena otru un viena otrā jūtas “mājās”.
Seksualitāte un auglība
Mīlestības pārveidojošais spēks ļauj paskatīties uz seksualitāti nevis kā impulsu vai izlādi, bet kā “brīnišķīgu Dieva dāvanu”, kas vērsta uz sevis veltīšanu un otra labumu, kad otrs cilvēks tiek uzlūkots kā persona tā dvēseles un miesas vienībā. Laulāto mīlestība izpaužas arī auglībā, “lai gan tas nenozīmē, ka auglībai jābūt katra seksuālā akta izteiktam mērķim”. Gluži pretēji, laulība saglabā savu būtisko raksturu arī tad, ja tajā nav bērnu. Tāpat jāatceras, ka ir leģitīmi ievērot dabiskos neauglības periodus.
Sociālie tīkli un jaunas pedagoģijas nepieciešamība
Tomēr “postmodernā patērētāju individuālisma kontekstā”, kas noliedz seksualitātes un laulības vienojošo mērķi, kā palikt uzticīgiem mīlestībā? Atbilde, kā teikts dokumentā, ir atrodama izglītībā: “Sociālo tīklu pasaule, kurā pazūd kautrība un izplatās simboliskā un seksuālā vardarbība, liecina par jaunas pedagoģijas nepieciešamību”. Tāpēc ir nepieciešams “sagatavot paaudzes, lai tās uztvertu mīlestības pieredzi kā antropoloģisku noslēpumu”, attēlojot mīlestību nevis kā vienkāršu instinktu, bet gan kā aicinājumu uz atbildību.
Rūpes par nabagiem – “pretlīdzeklis” endogāmijai
Laulāto mīlestība atklājas arī tajos pāros, kas nenoslēdzas savā individuālismā, bet ir atvērti dažādiem kopīgiem projektiem, lai “darītu kaut ko skaistu kopienai un pasaulei”, jo “cilvēks sevi īsteno, veidojot attiecības ar citiem un ar Dievu”. Pretējā gadījumā tas ir tikai egoisms, pašpietiekamība, endogāmija, kas nozīmē laulības vienas etniskās grupas, kopienas vai citu “savējo” lokā. Šajā kontekstā svarīga nozīme ir uzmanībai pret nabadzīgajiem.
No Radīšanas grāmatas līdz pāvestu maģistērijam
Noslēgumā jāuzsver, ka dokuments piedāvā arī plašu atkāpi par monogāmijas tēmu: sākot ar Radīšanas grāmatu, Baznīcas tēviem un pāvestu tekstiem līdz pat 20. gadsimta filozofiem un dzejniekiem tiek padziļināts piederības jautājums, kas izriet no šī “mēs divi”. Jo galu galā, kā teica svētais Augustīns, “dod man sirdi, kas mīl, un tā sapratīs, ko es saku”.
