Karu un vides krīzes saknes iesniedzas mūsu sirdīs

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vēstījumā 11. Pasaules lūgšanu dienai par radības aizsardzību Leons XIV uzsver, ka konfliktu un radības ekspluatācijas dziļākie cēloņi “sakņojas ētiskā un kultūras krīzē, ko jo īpaši iezīmē mēra sajūtas zudums, vēlme dominēt, dzīšanās pēc tūlītējas peļņas un nespēja atzīt katra cilvēka cieņu, ar kādu Dievs viņu ir apveltījis”.

Minētais Bībeles fragments atgādina par pravieti Isaju, kurš piemin laiku, kad tautas “savus zobenus pārkals arklos un savus šķēpus ecēšās – tauta pret tautu vairs zobenu nepacels un karot vairs nemācīsies” (Is 2, 4), tādējādi pārvēršot to, kas iznīcina dzīvību, par to, kas to uztur un sargā.

Diena, kas veltīta radības aizsardzībai un kas iezīmēs Ekumeniskā radības laika sākumu, noslēgsies 4. oktobrī, svētā Asīzes Franciska svētkos. Šajā sakarā Romas bīskaps aicina “apcerēt dzīvības dāvanu” un “mīlēt zemi, kas mūs uztur”. “Tie ir konkrēti veidi, kā pagodināt savu Radītāju”.

Jāpaskaidro, ka Ekumeniskais radības laiks ir ikgadējais periods no 1. septembra līdz 4. oktobrim, kurā dažādu kristīgo konfesiju pārstāvji visā pasaulē vienojas lūgšanā par dabas un dabas resursu aizsardzību un konkrēti rīkojas šī mērķa labā. Pasaules lūgšanu dienu par radības aizsardzību 1989. gadā iedibināja Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs Dimitrijs I, bet 2015. gadā pāvests Francisks to oficiāli pasludināja par lūgšanu dienu arī Romas katoļu Baznīcā. Minētais periods noslēdzas 4. oktobrī tāpēc, ka svētais Francisks ir pazīstams kā radības aizstāvis.

Radība un kari

Savā apjomīgajā vēstījumā, kas tika publicēts ceturtdien, 20. augustā, pāvests Leons XIV uzsver “pienākumu cienīt dzīvību”, vienlaikus aicinot “rūpēties par zemi, kas mums uzticēta”. Viņš pauž nožēlu par visiem “kariem, kas atstāj ievainojumus”. Tie sniedzas tālu aiz kaujas lauka, “prasa upurus, izārda ģimenes un spiež miljoniem cilvēku pamest savas mājas, tādējādi padziļinot bailes, netaisnību un šķelšanos”. Karš, brīdina pāvests, “atstāj arī sociālo un ekoloģisko postu, kas ilgst paaudzēm”.

Konfliktu sekas

Dokumenta turpinājumā Leons XIV vērš uzmanību uz bruņoto konfliktu un vides degradācijas mijiedarbību, kas “bieži rada apburto loku, iznīcinot ekosistēmas”. Tas “piesārņo arī tādus būtiskus resursus kā gaiss un ūdens un graujoši ietekmē pārtikas drošību”, veicinot “nabadzību, nevienlīdzību un jaunus sociālos sasprindzinājumus, kas var sekmēt jaunu konfliktu rašanos”, brīdina pāvests.

Karu iecirstās brūces sabojā dzīvības audeklu, “kaitējot ne tikai atsevišķiem cilvēkiem un kopienām”, bet arī attiecībām daudz plašākā apmērā – visas cilvēces mērogā. Tāpat tās iedragā cilvēka harmoniju ar radību.

Cilvēka sirds stāvoklis

Kara brūces un dabas postaža tādējādi ir “dziļi saistītas ar cilvēka sirds stāvokli”. Konflikti, kas nomoka cilvēci, lielā mērā ir iekšējā nemiera un iekšējās šķelšanās ārējā izpausme”. “Kad sirds ir deformēta,” uzsver pāvests, “cieš attiecības, un mūsu veidotās struktūras sāk atspoguļot šo nekārtību”.

“Cilvēka sirds ir vieta, kur norisinās visdziļākās cīņas un kur atklājas mūsu kritušais stāvoklis. Tā nav tikai emociju mājvieta, bet gan personas centrs – vieta, kur saplūst prāts, vēlmes, griba un sirdsapziņa. Tā ir mūsu esība.”

Atgriešanās ceļš un miers

Savā vēstījumā pāvests aicina uz atbildības sajūtu un “sirds atgriešanos, kas nesīs augļus dziļākā uzticībā Dievam, mīlestībā pret tuvāko un cieņā pret radības dāvanu”. Viņš aicina arī pārvērst ļaunumu dzīvībā un “sadarboties ar Dieva žēlastību, kas pārkārtos mūsu vēlmes, dziedinās mūsu brūces un palīdzēs mums augt tikumos”.

Svētais tēvs mudina vispirms veidot mierpilnu sabiedrību. “Bez šīs iekšējās pārveides,” viņš uzsver, “miers paliks trausls un īslaicīgs”. Bet “tur, kur sirdis atjaunojas, paveras jaunas iespējas. Tas, kas kalpojis iznīcībai, var tikt pārorientēts uz dzīvību, uz rūpēm par nabadzīgajiem, izsalkušo paēdināšanu un radības aizsardzību”. “Tāds ir autentiskas ekoloģiskās atgriešanās ceļš,” atgādina pāvests.

“Konfliktu un radības ekspluatācijas dziļākie cēloņi sakņojas ētiskā un kultūras krīzē, ko jo īpaši iezīmē mēra sajūtas zudums, vēlme dominēt, dzīšanās pēc tūlītējas peļņas un nespēja atzīt katra cilvēka cieņu, ar kādu Dievs viņu ir apveltījis,” raksta Leons XIV.

Miers, dialogs un sapratne

Patiesie miera veicināšanas rīki nav iznīcināšanas ieroči, “bet gan patiesība, dialogs, pacietība, labestība, taisnīgums, žēlsirdība, sapratne, labvēlība un mīlestība”. Tas viss izplūst no sirdīm, ko veido Evaņģēlijs un atbalsta Dieva žēlastība. Tikai šīm īpašībām piemīt spēks pārveidot indivīdus, atjaunot kopienas un dziedināt mūsu pasaules brūces.

Pāvests uzstājīgi aicina pazemīgi un ar ticību meklēt mieru, vienlaikus rūpējoties par radību. Tādējādi “mēs kļūsim par Dieva līdzstrādniekiem atjaunotnes darbā. Mēs lēnām, bet droši virzīsimies no tuksneša uz dārzu, no šķelšanās uz vienotību un no vardarbības uz mieru”.

“Dzīvības Dievs, kurš atklājies Jēzū Kristū, piedāvā mieru, ko pasaule nevar dot: «Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu» (Jņ 14, 27). Šis miers nav ne virspusējs, ne pārejošs; tas izriet no Kristus mūžīgās mīlestības un viņa rūpēm par katru cilvēku.”