Pāvests: MI laikmetā ģimene ir pirmā cilvēcības skola
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Dalībnieku vidū bija divi kardināli – šīs katoļu apvienības “aizbildņi”: Vīnes arhidiecēzes emeritētais arhibīskaps Kristofs Šēnborns un Jangonas arhibīskaps Čārlzs Maunga Bo. Tikšanās, kas bija veltīta tēmai “Cilvēka cieņa un mākslīgais intelekts: izaicinājumi, iespējas un pārvaldība”, kalpoja kā izdevība pārdomāt vienu no galvenajiem tehnoloģiju laikmeta jautājumiem: vai cilvēks paliek attīstības centrā, vai arī efektivitāte sāk aizstāt viņa cieņu? “Katrs tehnoloģiskais progress nostāda cilvēci arī morālā jautājuma priekšā: ko mēs varam darīt, kā arī – ko mums vajadzētu darīt? Vai tehnoloģijas palīdz cilvēkiem kļūt brālīgākiem un atbildīgākiem pret sevi un vienam pret otru?” – savā uzrunā jautāja Leons XIV.
Pāvests atzina, ka cilvēce ir nonākusi svarīgas izvēles priekšā. Atsaucoties uz savu encikliku Magnifica humanitas, viņš pievērsās “jaunā Bābeles torņa” tēlam – pasaulei, kurā vara, efektivitāte un kontrole var aizēnot cilvēka tēlu (sal. Magnifica humanitas, 7–10). Alternatīva šim ceļam ir tāda civilizācija, kurā tehnoloģijas kalpo katra cilvēka integrālai attīstībai.
Īpaša atbildība šajā jautājumā gulstas uz likumdevēju pleciem – uzsvēra Leons XIV. Viņu uzdevums ir nevis kavēt inovācijas, bet gan vadīt tās ar gudrību. Tiesību normām ir jārada telpa zinātniskām un tehnoloģiskām inovācijām, vienlaikus aizsargājot cilvēka tiesības, brīvību un privāto dzīvi, kā arī rūpējoties par jauno tehnoloģiju lietojuma caurspīdīgumu un stiprinot demokrātiskās institūcijas.
Šim nolūkam ir nepieciešams atbilstošs tiesiskais ietvars, neatkarīga pārraudzība un atbildīga politika vietējā, valsts un starptautiskā līmenī. Īpašas bažas rada tehnoloģiskās atkarības risks, kur trūcīgākās valstis kļūs arvien vairāk atkarīgas no bagātajām. Pāvests norādīja, ka inovācijas var pārvērsties par “ideoloģiskā vai ekonomiskā koloniālisma” instrumentu.
“Varas kultūras” vietā Baznīca piedāvā “mīlestības civilizāciju”. Tās pirmā skola aizvien ir ģimene. Tā ir vide, kurā cilvēks mācās uzticēšanos, dialogu un atbildību. Šādā civilizācijā mākslīgajam intelektam jābūt nevis cilvēces sāncensim, bet gan kopējā labuma kalpam. Tam ir nepieciešams gudrības izgaismots cilvēka prāts, sirdsapziņas vadīta politiskā vara un ar mīlestību virzītas tehnoloģiskās inovācijas.
Uzrunas noslēgumā Leons XIV novēlēja, lai likumdevēju darbs nestu bagātīgus augļus viņu valstīm un visai cilvēcei, un deva savu apustulisko svētību.
