Leons XIV: cilvēka visskaistākā rota ir mīlestība

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Tieši šogad aprit 400 gadi kopš Kastelgandolfo vēsture saistās ar pāvestiem. Viņi tur ir klātesoši no pāvesta Urbāna VIII laikiem 1626. gadā. Šogad aprit arī 100 gadi kopš pastorālo kalpojumu minētajā draudzē veic saleziāņi, kurus 1926. gadā paaicināja pāvests Pijs XI. Svēto Misi kopā ar Leonu XIV celebrēja Albano diecēzes bīskaps Vinčenco Viva, draudzes prāvests priesteris Tadeušs Rozmuss un citi.

Homīlijā pāvests uzsvēra, ka šo Dievmātes uzņemšanas Debesīs svētku patiesā nozīme un patiesais skaistums mums atklājas visur, kur valda mīlestība: piemēram, tēva un mātes acīs, kuri atgriežas mājās pēc garas dienas – ir noguruši, bet laimīgi būt kopā ar saviem bērniem, vecvecākos, kuri rūpējas par mazbērniem, jauniešos, kuri iet pret straumi, un visos, kuri kaut nedaudz tuvina zemi Debesīm.

Leona XIV homīlijas pilnais teksts:

«Dārgie brāļi un māsas,

Ar lielu prieku es šogad atkal kopā ar jums svinu Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanas Debesīs svētkus.

Baznīcas Maģistērijs mums māca, ka Marija, “pabeigusi savas zemes dzīves gaitas, ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā” (Pijs XII, Apustuliskā konstitūcija Munificentissimus Deus, 1950. gada 1. novembris), un norāda mums šajā noslēpumā uz žēlastības, ko Dievs viņai dāvāja viņas Bezvainīgajā Ieņemšanā, pilnības piepildījumu (sal. turpat).

Šī iemesla dēļ daudzos mākslas darbos viņa tiek attēlota kā skaista, jauna sieviete, kura savas zemes dzīves noslēgumā miesīgi paceļas no zemes uz debesīm. Šos darbus iedvesmojusi aina, kas aprakstīta Atklāsmes grāmatas fragmentā, ko dzirdējām Pirmajā lasījumā: “Saulē tērpta sieviete, un mēness zem viņas kājām” (Atkl 12, 1), apliecinot, ka Marijas sirdī satiekas debesis un zeme, laiks un mūžība.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka šis tēls ir pretrunā ar mūsu pieredzi par to, kas ar mums notiek gadu gaitā. Paliekot vecākiem, mūsu ķermenis kļūst nevis elastīgāks, bet smagāks; mūsu āda nekļūst jaunāka, bet liecina par novecošanos; mūsu mati neiegūst krāsu un spīdumu, bet kļūst sirmi un pēc tam balti. Tātad, kas mums ir kopīgs ar skaisto, jauno sievieti, kas attēlota mūsu baznīcu altārgleznās?

Lai to saprastu, mums ir jāapvieno šīs divas pieminētās zīmes: Dievmātes neiznīcīgais ķermenis un viņas bezvainīgā sirds. Jo tieši dvēseles šķīstība Marijā – tāpat kā mūsos – ar Dieva žēlastību apgaismo un pārveido visu cilvēku, vedot viņu uz Debesu godību.

Marijas pagodināšana ar miesu un dvēseli māca mums, ka mūsu patiesais skaistums slēpjas nevis vecuma pazīmju slēpšanā, bet gan tādas mīlestības zīmju atklāšanā, kas nekad nebeidzas un pat tiek iespiesta mūsu miesā (sal. 1 Kor 13, 8).

Paturot to prātā, mēs tiekam aicināti pārskatīt daudzus estētiskos standartus, kam pēc būtības ir hedonisks un patēriņa raksturs un ko mums uzspiež pasaule. Šie standarti draud mūs iesprostot smagos rāmjos, liekot tērēt dārgo enerģiju tam, kas patiesībā nav svarīgs un neturpinās mūžīgi. Ikdienā mēs satiekam cilvēkus, kuru sejas ir gadu un ciešanu izvagotas, tomēr viņi spēj ap sevi izstarot gaišumu, labestību un mieru; tāpat mēs varam redzēt arī tos, kuri no ārpuses izskatās varbūt pievilcīgi, bet ir cietsirdīgi un auksti. Ir viegli saskatīt, kur mīt patiesais skaistums un kur, no otras puses, joprojām ir nepieciešama atgriešanās, piedošana un dziedināšana.

Ja mēs patiesi vēlamies atklāt un kopt dievišķo skaistumu, kas mūs ieskauj un kam tikām radīti, kā arī dalīties tajā ar apkārtējiem, mums jāmācās to saskatīt gan sirmgalvja grumbainajā, gan bērna maigajā sejā; gan pieaugušā cilvēka nosvērtībā, gan jaunieša dzīvīgumā; gan svētku krāšņumā, gan ikdienas pūliņos un darbā. Mums jāieklausās unikālajos mīlestības stāstos, ko stāsta katra no šīm realitātēm, saskatot tajos nelielas debesu atblāzmas.

Mīlestība ir cilvēka visskaistākā rota. Mīlestība mūs pārveido, izmaina, padara diženus un paceļ, tā mūs dara vieglus, brīvus un tuvina Dievam arī dzīves kāpumos un kritumos.

Pārdomājot Jaunavas Marijas uzņemšanas Debesīs noslēpumu, svētais Pāvils VI teica, ka, lai saprastu tā nozīmi, “mums ir jāpārveido jēdzieni, ko izmantojam laicīgajā valodā, vispārākajā un absolūtajā pakāpē […], lai iztēlotos mūžīgo mazā mērogā” (Homīlija, 1969. gada 15. augustā). Runājot par bezgalīgā un galīgā tikšanos Dievmātē, pāvests Francisks rakstīja: “Marija spēja pārvērst lopu kūti par mājvietu Jēzum ar nabadzīgām autiņdrānām un mīlestības pārpilnību” (Apustuliskais mudinājums Evangelii Gaudium, 286).

Brīnums, ko Marija, Nācaretes jaunava, piedzīvoja savā bezvainīgajā sirdī un kas viņu aizveda līdz Debesu godībai, ir galējību saskarsmes punkts, kā viņa pati apliecina iedvesmotajos Magnificat vārdos, ko dzirdējām Evaņģēlijā (sal. Lk 1, 46–55). Šajā dziesmā caur savas ticības pazemīgajiem izteicieniem Dievmāte mums vienkāršos vārdos runā par diženajiem noslēpumiem, ko viņa piedzīvoja, piemēram, par to, ka Dievs viņā kļuva par cilvēku, lai glābtu cilvēci, un Mūžīgais atklājās laikā, lai no jauna atvērtu mums ceļu uz mūžību. Vienlaikus savā “pazemīgās kalpones” stāvoklī, kā teica svētais Pāvils VI, Marija mums atklāj to “mazo dimensiju”, kurā arī mēs varam satikt Kungu.

Mums nav jāmeklē tālu, lai saskatītu šī Noslēpuma, ko mēs svinam, diženumu. Mēs to varam atklāt visur, kur valda patiesa mīlestība. Piemēram, tēva un mātes acīs, kuri atgriežas mājās pēc garas dienas, noguruši, bet laimīgi būt kopā ar saviem bērniem. Vectēvu un vecmāmiņu sejās, kuri, neskatoties uz smago gadu nastu, piepildās ar negaidītu enerģiju, rūpējoties par saviem mazbērniem. To jauniešu apņēmībā, kuri cenšas augt tikumībā un dzīvot godīgi, būdami gatavi iet pat pret straumi un nedarīt to, ko “dara visi”. Visbeidzot, tik daudzu vīriešu un sieviešu ikdienas darbā, kuri ar ticību un sevis atdevi palīdz ienest nedaudz Debesu uz zemes un tuvināt zemi Debesīm.

Dārgie draugi, Debesīs uzņemtās Dievmātes skaistā seja ir unikāla; tā pārsniedz jebkuru iespējamo attēlojumu, tomēr vienlaikus mums ir pazīstama. Pat šajā pašā brīdī mēs varam redzēt viņas seju cilvēkos, kas mums ir blakus, piemēram, brāļos un māsās, ar kuriem ticībā dalāmies savas dzīves ikdienas upurī. Tāpēc ticīgo kopiena saskata sevi Atklāsmes grāmatas sievietē, un Vatikāna II koncils apraksta Mariju kā “Baznīcas attēlu un sākumu, […] kā drošas cerības un mierinājuma zīmi” (Dogmatiskā konstitūcija Lumen Gentium, 68). Viņas svētajā cilvēciskumā ar Dieva žēlastību mēs redzam arī savu cilvēciskumu; tāpēc arī mēs esam aicināti dzīvot tajā pašā žēlastības pilnajā dzīvē, kādu dzīvoja viņa, un dalīties viņas godībā.

Runājot par Kristus augšāmcelšanos, svētais Augustīns mudināja sava laika kristiešus padarīt to par savas dzīves kompasu un fokusa punktu. Viņš teica: “Kristus piecēlās no miroņiem, lai viņš vairs nekad nemirtu […]. Mainiet kursu, sekojiet gaismai! Sāciet celties no tās pašas vietas, no kuras piecēlās viņš” (Enarratio in Psalmos, 126:7).

Pieņemsim viņa aicinājumu. Sekosim Augšāmceltā Kunga gaismai, nepieciešamības gadījumā mainot virzienu. Darīsim to, jo īpaši šodien, raugoties uz Mariju, kuru Dievs ir kronējis ar mūžīgās slavas kroni miesā un dvēselē un kuru viņš mums ir devis kā Māti, ceļvedi, pavadoni mūsu ceļojumā un aizstāvi ceļā uz Debesīm.»