Leons XIV Tautu draudzības mītiņā: viltus reālismam pretstatīt žēlsirdību

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Leons XIV iesāka savu uzrunu, paužot prieku par iespēju būt šajā pilsētā, pateicās pasākuma rīkotājiem un uzsvēra, ka šajā dramatiskajā vēstures posmā foruma nosaukumam “Tautu draudzības mītiņš” jeb tikšanās ir īpaši pravietiska nozīme. Viņš atgādināja svētā Jāņa Pāvila II vārdus, ka paši vārdi “tikšanās” un “draudzība starp tautām” iepriecina sirdi.

Pāvests norādīja, ka mieru arī mūsdienās sargā un izplata tie cilvēki, kuri mīl satikties un nebaidās no diskusijām. Atsaucoties uz pāvesta Franciska encikliku Fratelli tutti, viņš uzsvēra, ka mums jākopj “sociālā draudzība”, kas ir “brālības publiskā, dinamiskā un konkrētā izpausme”. Atzīstot, ka mēs visi, būdami Dieva bērni, esam apveltīti ar vienlīdzīgu cieņu, saskaramies ar to, kas ir kopīgs visiem cilvēkiem pāri jebkādām atšķirībām, pāri tam, kas mūs šķir, pāri konfliktiem. Romas bīskaps īpaši uzsvēra: “Pirms jebkādām robežām, apzīmējumiem un institūcijām vienmēr ir cilvēks.” Viņš paskaidroja, ka šī apziņa ir kristietības pamatā, un tāpēc Rimini mītiņš tika radīts nevis kā norobežots anklāvs, bet krustceles Baznīcai un sabiedrībai, lai iedvesmotu jaunus ceļus.

Uzrunas turpinājumā pāvests atgādināja par lielo atbildību pret cilvēci, kas “alkst un slāpst pēc taisnības”, un minēja Dantes “Dievišķās komēdijas” pēdējo rindu: “Mīlestība, kas kustina sauli un citas zvaigznes”. Viņš uzsvēra, ka šī Dieva mīlestība, lai gan darbojas klusumā, nav zaudējusi savu spēku, – atšķirībā no trokšņainajiem spēkiem, kas satricina pasauli.

Leons XIV skaidroja, ka viņa priekšgājēji – svētais Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks – visi norādīja uz Dieva žēlsirdību kā saskarsmes punktu starp Evaņģēliju un mūsdienu dramatiskā un vienlaikus brīnišķīgā laikmeta “jaunajām lietām”. Viņš atgādināja, ka ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu. "Viltus reālismam", kas no jauna apbruņo prātus, vārdus un tautas, katoliskajai kultūrai šodien ir jāpretstata “žēlsirdības reālisms”. Tas ir tāds reālisms, kur nav ienaidnieku, bet visi, pat pretinieki, ir brāļi un māsas, kam jāieskatās acīs un kas jāsatiek patiesībā.

“Grēks, protams, pastāv,” teica pāvests, “taču spēcīgāka ir Kristus atpestījošā mīlestība, kas mūs mudina attīrīt domas, intereses, paradumus, attiecības, projektus, investīcijas – katru dzīves aspektu – no visa tā, ko ir saindējusi varas kultūra.”

Romas bīskaps atgādināja, ka mums nav jādzenas pēc slavas vai savas ietekmes saglabāšanas, bet gan jāmeklē Dieva gods, kas atklājas pazemībā. “Atbrīvosim tātad līdzāspastāvēšanu no aizdomām, kultūru no uzkundzēšanās, izglītību no ideoloģijas, darbu no peļņas elkdievības, tehnoloģijas un finanses no nāves biznesa,” viņš mudināja. “Sākot ar organizācijām, kuras esam izveidojuši un kurās darbojamies, atmaskosim netaisnīgās varas attiecības, kas ir nabadzības un nevienlīdzības, kara un vides katastrofu pamatā. Atbruņosim tehnoloģisko attīstību, kad tā kļūst uzmācīga un iznīcinoša.”

Atgādinājis par drosmi, virziena maiņas un atgriešanās nepieciešamību, Leons XIV vērsās pie jauniešiem un brīvprātīgajiem. Viņš norādīja, ka jaunieši ir “zīme tam, ka nākotne ir solījums, nevis drauds”. Daudzi pieaugušie un jaunieši tam vairs netic, taču Dieva mīlestība joprojām klusām modina mūsos cerību. Pāvests mudināja jauniešus mēģināt un riskēt: “atvērties patiesam katoliskumam, paplašinot savus kontaktus un saites tālu aiz sašaurinātām robežām”. Viņš tos mudināja sargāties no noslēgšanās sevī: izmantot savas kopienas un kustības kā tramplīnu, lai iepazītu visu realitāti un dotos pretī citu kultūru pārstāvjiem un visnabagākajiem cilvēkiem. Svētais tēvs uzsvēra, ka “mīlestībā nekad nav piespiešanas, indoktrinācijas, viltus vai vervēšanas”. Mīlestība pastāv tikai brīvībā un dāsnā sevis dāvināšanā.

Mūsdienu sekularizētajā sabiedrībā daudzi brīnās par jauniešu pievēršanos Kristum un viņu piederību Baznīcai. Tomēr pāvests atgādināja, ka Baznīca neattīstās prozelītisma iespaidā. Tā izplatās caur pievilcību. Cilvēki atrod ceļu uz Baznīcu, pateicoties liecībai, ko mēs sniedzam ar savu evaņģēlisko dzīvesveidu.

Uzrunas noslēgumā Leons XIV aicināja visus vienmēr mīlēt Baznīcu un sargāt kopienas vienotību. Viņš atgādināja pāvesta Franciska vārdus, kurš bija teicis, ka pat visgrūtākie krīzes un pārmaiņu brīži var kļūt par žēlastības un atdzimšanas brīžiem, ja tos izdzīvojam ar ticību un paļāvību. Leons XIV īpaši izcēla sinodālo dimensiju – nepieciešamību iemācīties vienam otru uzklausīt.  Viņš norādīja, ka klausīšanās dāvana dažviet Baznīcā ir pazaudēta, bet tā ir no jauna jāatklāj. Jāklausās Dieva Vārds, jāieklausās vienam otrā un jāieklausās arī to cilvēku gudrībā, kuri meklē patiesību (pat ja viņi nav Baznīcas locekļi). Pāvests novēlēja, lai Svētais Gars māca mūs dzīvot vienotībā un lai turpina mūs vadīt tā Mīlestība, “kas kustina sauli un citas zvaigznes”.