Leons XIV: patiesa brīvība sākas ar cieņu pret katru cilvēku un viņa sirdsapziņas respektēšanu

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Sanmarīno ir pasaulē vecākā republika, suverēna teritorija, ko pilnībā ieskauj Itālija. Valstī, kuru saskaņā ar leģendu dibināja svētais Marīno, lai dotu patvērumu Romas imperatora Diokletiāna vajātajiem kristiešiem, 22. augustā viesojas Leons XIV. Viņš ir trešais pāvests, kurš apmeklē šo 34 000 iedzīvotāju apdzīvoto teritoriju, kas diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu nodibināja tikai 1926. gadā. Vizīte notiek par godu šai simtgadei. Valdības pilī (Palazzo Pubblico) esošajā Lielās ģenerālpadomes (līdzinās parlamentam) zālē pāvests dalījās pārdomās par Libertas (Brīvība), kas ir Sanmarīno Republikas devīze, un tās dibinātāja svētā Marīno “garīgo testamentu”.

Sirdsapziņas brīvība

“Nav patiesas pilsoniskās brīvības bez personiskās brīvības, tas ir, bez cilvēka cieņas respektēšanas un veicināšanas,” uzsvēra pāvests, atgādinot, ka brīvība ir būtiska cilvēka sastāvdaļa. Leons XIV precizēja, ka “šo brīvību galu galā dod un nodrošina pats Dievs”.

Pāvests uzreiz izcēla tieši sirdsapziņas brīvību, atgādinot, ka Baznīcas mocekļi ir brīvības mocekļi, “jo viņi liecina tieši par sirdsapziņas primātu”. Šie mocekļi, kuri neatlaidīgi meklēja patiesību un kurus veidoja šī patiesība, bija “pilnībā atbildīgi par saviem lēmumiem un tātad brīvi no jebkādām saitēm, izņemot tām, kas viņus saistīja ar Dievu”. Leons XIV izmantoja izdevību, lai apliecinātu savu “solidaritāti” tiem, kuri vēl šodien “personīgi maksā par to, ka nav nodevuši savu sirdsapziņu”.

Tālāk pāvests pievērsās saiknei starp brīvību un sevis dāvāšanu citiem, sadraudzību, satikšanos un dialogu. Brīvība, tāpat kā augs, kas sniedz skābekli, rada ēnu, izplata smaržu, nes augļus un dod jaunas sēklas, izriet no avota, kas ir Trīsvienīgā Dieva Mīlestība. Šī teoloģiskā atsauce varētu šķist “pārspīlēta”, atzina Leons XIV, taču mūsdienās tā ir “nepieciešama, jo mēs saskaramies ar elkdievību, kas pašā saknē grauj tos politiskos un ekonomiskos projektus, kuri tiek stādīti priekšā brīvības vārdā, bet īstenībā ir elkdievības un varas vergi”.

Sanmarīno un Jeruzalemes atjaunošana

Pieminot svētā Marīno un citu dibinātāju veikumu, pāvests vilka paralēles starp Sanmarīno Republikas izveidi un Jeruzalemes atjaunošanu, ko savulaik nodrošināja pravietis Nehemija. Šo atjaunošanu dzīvina “lūgšana, tajā iesaistās ģimenes un visa tauta, vispirms veidojot savstarpējās saites un tikai tad veicot būvniecības darbus no akmeņiem; tās stils ir vienotība, nevis vienveidība,” teica Leons XIV, tādā veidā pagodinot Sanmarīno dibinātāju paveikto darbu, kas atspoguļojas “šīs tautas smagajos pūliņos un izdomā”.

Savā uzrunā pāvests uzsvēra arī to, ka Libertas nozīmē “aktīvu un pozitīvu līdzdalību miera veidošanā”. To dara Sanmarīno un Svētais Krēsls. Abām valstīm ir svarīga “diplomātija” un “daudzpusējās attiecībās”, kas ir īpaši veidi, kā izkopt starptautiskās attiecības un veicināt saprašanos starp tautā.

Mazas valsts nozīme

Līdzīgi kā iepriekš Monako, Leons XIV atzinīgi novērtēja “mazas valsts īpašo nozīmi”. Tās priekšrocība ir tā, ka politika tās iedzīvotājiem ir vairāk “rokas stiepiena attālumā”, tā ir tuvāka viņu vajadzībām, un tur ir efektīvāka demokrātija, “jo īpaši, ja to iedvesmo kristīgie meklējumi”. Romas bīskapa skatījumā Sanmarīno var būt labas politikas “laboratorija”, “kur, nemazinot valsts laicīgo raksturu, ir iespējams iedvesmoties no katoliskās sociālās mācības principiem”: runa ir par “kopējā labuma meklējumiem, to, ka laicīgie labumi ir paredzēti visiem cilvēkiem, par harmoniju starp subsidiaritāti un solidaritāti, kā arī sociālo taisnīgumu”. Tie ir elementi, no kuriem var iedvesmoties arī Eiropas Savienība, ar kuru Sanmarīno Republika ir parakstījusi sadarbības līgumu – norādīja Leons XIV.

Senā viesmīlības kultūra

Pēdējais punkts, kam pāvests pievērsās savā uzrunā Sanmarīno valdībai, bija rūpes par cilvēku – iezīme, kas raksturo Sanmarīno kopš tās dibināšanas un izpaužas kā “tradīcija uzņemt” tos, kuri “cieš un atrodas grūtībās”. Leons XIV pieminēja Sanmarīno atbalstu un viesmīlību pret ukraiņu tautu kara sākumā, kā arī “apņemšanos ievērot starptautiskās humanitārās tiesības vēsturiskā brīdī, kad tās katru dienu šķiet tiek kājām mīdītas vai pat sabradātas”.

Pāvests noslēdza tikšanos, mudinot turpināt šo politiku, kas ir “kristīgās tradīcijas auglis”, kā arī uzturēt “pastāvīgu un pozitīvu sadarbību starp valdību un bīskapu, tiecoties pēc kopējā labuma”.