Debesīs uzņemtajā Jaunavā mēs redzam mūsu galējo likteni
Inese Šteinerte - Vatikāns
Lai kontemplētu šo ticības noslēpumu, pāvests pievērsās diviem ikonogrāfiskiem attēliem, ar kādiem mākslinieki gadsimtu gaitā to ir attēlojuši. Pirmais, vissenākais attēls, kas bija vienīgais gandrīz tūkstoš gadus ilgi, bija Dieva Mātes “aizmigšana”. Šajā attēlā viņa redzama guļam uz katafalka, aizmigusi nāvē. Viņai apkārt ir apustuļi, kas to godina, aizkustināti lūgšanā. Centrā kājās stāv Augšāmcēlušais Jēzus. Rokās Viņš tur Marijas dvēseli kā tikko dzimušu meiteni. Viņš ir atnācis, lai viņu aizvestu sev līdzi Dieva godībā, “debesīs”, kā to sakām simboliskā veidā. Patiešām, Kungs savai Mātei piepildīja to, ko bija apsolījis visiem saviem draugiem: “Kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atnākšu un paņemšu jūs pie sevis (Jņ 14,3).
Šis pirmais attēls izgaismo centrālo patiesību – tas ir Kristus, mirušais un augšāmcēlušais, kas mūs ved pie mērķa, kuram vienmēr esam nolemti, proti, pie mūžīgās dzīves. Tas ir tas, ko ticīgie paaudžu paaudzēs ir kontemplējuši, lūdzoties pie Aizmigšanas ikonas, kuru Romā var apbrīnot lielajā mozaīkā Santa Maria Maggiore bazilikas absīdā.
Jaunāka ikonogrāfija, kas vēlāk attīstījās Rietumos, rāda Jaunavu Mariju debesīs, gaismas apstarotu un eņģeļu un svēto apjoztu. Šī attēla centrā ir Dievmātes apskaidrotā miesa saskaņā ar to, kas teikts Atklāsmes grāmatā: “Tad pie debesīm parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem viņas kājām, bet tai galvā divpadsmit zvaigžņu kronis” (Atkl 12,1).
Daži mākslinieki ir izmantojuši abus attēlus, augšā attēlojot godības pilno Jaunavu, bet apakšā viņas tukšo kapu, bieži vien piepildītu ar dažādu krāsu ziediem. Mākslinieku darbos netrūkst arī apustuļu ar skatienu, kas pievērsts viņai debesīs. Pāvests paskaidroja, ka šis attēls izceļ patiesību par to, ka Marija tika uzņemta debesīs ar dvēseli un miesu, tas ir, ar savas personas integritāti. To sievieti, kura zemes virsū dāvāja miesu un asinis iemiesotajam Vārdam un pilnīgā vienotībā sekoja Viņam mīlestības upurī, Viņš uz visiem laikiem piesaistīja sev godībā.
Pāvests norādīja, ka šī ikonogrāfija ļauj mums apcerēt mūsu galējo likteni. Dzīvības pilnība, ko šodien ar prieku apbrīnojam Marijā, arī mūs sagaida laiku beigās, kad, kā saka svētais Pāvils, Augšāmcēlušais Kristus “pārveidos mūsu pazemības miesu, pieskaņodams to savai godības miesai” (Fil 3,21), to, kas ir iznīcīgs ietērpjot neiznīcībā un to, kas ir mirstīgs nemirstībā (sal 1 kor 15,53-54). “Tad ar miesu, ko pārveidojusi Pestītāja mīlestība, dzīvosim mūžīgi līksmē, kurai nebūs beigu,” apliecināja pāvests. Viņš aicināja slavēt Kungu, kurš darīja lielas lietas savā Vissvētajā Mātē.
