Pāvests: trūkumcietējiem ir atņemta ne tikai maize, bet arī teikšana
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Par dokumenta vadmotīvu kļuva Psalma vārdi: “Kungs ir nabaga patvērums”. Tajā Svētais tēvs aicina Baznīcu no jauna pievērsties Dieva Vārdam, lai dzīvāk apzinātos trūkumcietēju vietu tās dzīvē. Viņš atgādina par Jeruzalemes tempļa nopostīšanu, kad tauta jutās zaudējusi Dieva klātbūtni: arī šodien pasaule cieš no netaisnības, ko rada korupcija un ticības zaudēšana. Par pirmajiem upuriem kļūst nabagi, un atsvešinātības loģika, runājot Psalma vārdiem, “saēd manu tautu, kā maizi ēd” (sal. Ps 14, 4). Mūsdienu trūkumcietēji tiek aizmirsti un atstumti. Tomēr viņi zina, ka Kristus ir viņu patvērums.
Digitālā vide tikai pastiprina aizspriedumus un sabiezina vienaldzības plīvuru ap trūkumcietēju vajadzībām; viņiem atliek vērst savu saucienu uz Dievu ar pārliecību, ka Viņš ir uzticīgs, žēlsirdīgs un uzklausīs viņu lūgšanu. Rast patvērumu Dievā nozīmē iegūt aizsardzību, kādu nevar sniegt šīs pasaules varenie – skaidro pāvests. Vienlaikus Leons XIV uzsver, ka tieši nabadzīgs cilvēks, kurš iztiek ar pašu nepieciešamāko, spēj dziļāk par citiem saskatīt pašu galveno: būdams līdzīgs Kristum, viņš atpazīst Kungā savu patvērumu, un pat tad, ja apstākļi liecina par pretējo, viņš mīt “Visuvarenā ēnā”.
Dievs atbild cilvēku vajadzībām caur savu Dēlu Jēzu Kristu, kurš saka: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mt 11, 28). Caur Jēzu Dievs ne tikai sargā trūkumcietējus, bet arī dalās cilvēka ciešanās līdz pat krustam. Arī mēs esam aicināti kļūt nabadzīgi Kristū un par patvērumu trūkumcietējiem.
Mūsdienu nabagi, turpina pāvests, ir aizmirstie un atstumtie, kuriem atņemta ne tikai maize, bet arī vārds un pat pašu seja. Sastapt Kristu viņiem vispirms vajadzētu tieši kristiešos: tieši savā Miesā – Baznīcā – Kungs piedāvā maizi un draudzību, nosauc ikvienu vārdā un atgriež cilvēkam piemītošo cieņu. Tāpēc kristiešu kopienas nevar palikt vienaldzīgas pret visiem aizmirstajiem. Kungs izrāda īpašu mīlestību pret nabadzīgajiem, un, ja Baznīca vēlas būt Kristus Baznīca, tai jābūt evaņģēlisko Svētību Baznīcai un nabadzībā jāiet līdzās trūkumcietējiem.
Vēstījumā izskan aicinājums uz dziļu sirdsapziņas izmeklēšanu: vai ticīgie prot pamanīt trūcīgos, ieklausīties viņos, saukt viņus vārdā ar dievišķu maigumu un modināt viņos tieksmi pēc taisnīguma? Kristieši ir aicināti ne tikai paši meklēt patvērumu Dievā, bet arī kļūt par patvērumu citiem.
Dokumenta noslēgumā pāvests mudina sekot svētā Franciska no Asīzes piemēram, lai apliecinātu, ka arī mūsdienās ir iespējams piedzīvot prieku, daloties ar trūkumcietējiem.
