Pāvests Leons XIV: Liturģija mūs atgriež pie būtiskā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Vispārējā audience notika Svētā Pētera laukumā. Neskatoties uz pērkona negaisu, 3. maija rītā uz tikšanos ar pāvestu bija ieradušies vairāk nekā 20 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm.
«Dārgie brāļi un māsas,
turpinot katehēzi par Vatikāna II koncila Konstitūciju Sacrosanctum Concilium (SC), vēlamies pārdomāt dažus liturģijā esošu elementu, proti, ritu, zīmju un simbolu nozīmi.
Vatikāna II koncils, balstoties uz Liturģiskās kustības veikto darbu, ir palīdzējis no jauna atklāt patiesību, kas bija ļoti dzīva senās Baznīcas apziņā un Tēvu mācībā. Kristīgās liturģijas riti nav sakramentālā noslēpuma ārējs apvalks vai patvaļīgu ceremoniju kopums, bet gan ekleziāls starpnieks, caur kuru mūs sasniedz Dieva dāvanas. Tieši tāpēc Koncils aicina dziļāk izprast Mysterium fidei (Ticības noslēpumu), kas īstenojas liturģijā caur ritiem un lūgšanām (SC, 48).
Rits piešķir formu liturģiskajai darbībai un caur to – arī mūsu dzīvei, radot mūsos garīgu jūtīgumu, kas padara mūs spējīgus baudīt Dieva klātbūtni caur Jēzu Kristu. Protams, tas notiek, ja nepaliekam sveši vai mēmi skatītāji attiecībā pret liturģiju, bet gan piedalāmies tajā ar visu savu būtību – miesu, prātu un sirdi –, paklausot Kunga pavēlei. Caur svētajiem ritiem mēs tiekam aicināti ieklausīties Dieva Vārdā, pateikties un pielūgt, brālīgi dalīties un dzīvot ekleziālā kopībā. Mēs atklājam, ka esam kopiena ar daudzām sejām, ko vieno viena un tā pati ticība.
Rits mūs iesaista skaidri noteiktā žestu un lūgšanu secībā, kas dažkārt var nonākt pretrunā ar mūsu individuālo tieksmi pēc spontanitātes. Tomēr tā mērķis nav iegrožot brīvību shēmās. Gluži pretēji, ar savu svinīgo, atturīgo ritmu liturģiskais rits pārtrauc drudžainās darbības, vedot mūs atpakaļ pie būtiskā.
Tādējādi mēs atklājam citu darbības dimensiju, ko nevada produktīvi aprēķini, un citu laika un telpas pieredzi. Caur ritu mēs piedzīvojam nesavtības loģiku, atrodam atpūtu, kas atjauno sirdi, atzīstam, ka mums pa priekšu iet dievišķā žēlastība, un mēs mācāmies dzīvot ritmā, kurā mājo Svētais Gars.
Ritu svinēšana ir liturģijai raksturīgo zīmju un simbolu caurausta. Tajā, kā apgalvo Koncils, «cilvēka svētdarīšana tiek izteikta caur redzamām zīmēm un īstenota katram piemērotā veidā» (SC, 7). Katoļu Baznīcas Katehisms padziļina šo zīmju vērtību, atgādinot, ka «to nozīme sakņojas radīšanas darbā un cilvēku kultūrā, tā izkristalizējas vecās derības notikumos un pilnībā atklājas Kristus personā un darbā» (n. 1145). Simboliska ir ūdens zīme: no radīšanas pirmsākumiem līdz grēku plūdiem, no Sarkanās jūras šķērsošanas līdz Jordānas upei, līdz pat ūdenim, kas iztek no Kristus sāna un kļūst par sakramentālo zīmi, par iegremdēšanās Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā simbolu.
«Zīme» un «simbols» ir jēdzieni, kurus bieži lieto kā sinonīmus. Patiesībā zīme ir simboliska tad, ja tā spēj norādīt ne tikai uz kādu ideju, bet uz veselu nozīmju un vērtību sistēmu. Tā, piemēram, kad tiekam apslacināti ar svētīto ūdeni, mūsos atdzimst apziņa par Kristībā saņemto dāvanu un mūsu piederību jaunajai dzīvei Kristū. Otrkārt, simboliem pēc būtības ir praktisks raksturs, jo tie pirmām kārtām ir darbības: vienkāršākas un ikdienišķākas, kā nomešanās ceļos un miera vēlējums, vai sarežģītākas, kā katra sakramenta pamatdarbības. Pāri visam, simboliem piemīt unikāla performatīva un transformējoša dimensija gan attiecībā uz materiālajiem elementiem, kas tos veido, gan pret tiem, kas ar tiem saskaras, radot piederības sajūtu, aizkustinot sirdi un prātu, veidojot patiesas ekleziālas attiecības.
Apustuliskajā vēstulē Desiderio desideravi pāvests Francisks, citējot Romāno Gvardīni vārdus, norādīja uz «liturģiskās formācijas galveno uzdevumu: cilvēkam no jauna ir jāiemācās izprast zīmes un simbolus» (44). Mums ir jāļauj sevi audzināt liturģijas ritiem, rūpīgi un bez patvaļas kopjot svinību skaistumu un iesaistoties autentiskā mistagoģijā. Dzīvas un dievbijīgas liturģijas pieredze, ko papildina piemērota mistagoģiskā katehēze, ir labākais līdzeklis, lai ikvienu no jauna modinātu sastapšanās brīdim ar Dievu, kas, saskaņā ar iemiesošanās loģiku, var notikt, tikai iesaistot visu cilvēku: garu, dvēseli un miesu» (sal. 1Tes 5,23), - teica Svētais tēvs.
Audiences noslēgumā Leons XIV apsveica jauniešus, slimniekus, seniorus un jaunlaulātos. Viņš atgādināja, ka rīt Baznīca svinēs Kristus Miesas un Asiņu svētkus, kurus latīņu valodā sauc par Corpus Domini. Euharistijā mēs kontemplējam Jēzu – maizi, kas lauzta un dāvāta katram no mums. Tautas dievbijības izpausme ir procesija ar Vissvētāko Sakramentu, kas notiek daudzu pilsētu ielās. Pāvests aicināja saglabāt šo skaisto ticības publiskās liecības izpausmi.
