Pāvests vācu studentiem: ticība nav etiķete, bet dzīves stils
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētais tēvs norādīja, ka šāds kongress pirmo reizi notiek ārpus Vācijas, bet ierašanos pie “Pētera sēdekļa” pamudināja katoliskā ticība, kopība, kas visus vieno kā Jēzus mācekļus, un kultūras aktivitātes. Savā uzrunā Leons XIV pievērsās šiem trim aspektiem, lai, kā viņš teica, “stiprinātu brālības saites, kas jūs vieno, un jūsu kopīgo veltīšanos Baznīcai”.
Pirmais aspekts ir katoliskā ticība, kas raksturo Vācijas katoļu studentu apvienības, jeb to “katoliskā identitāte”. Pāvests klātesošajiem atgādināja, ka viņu stingrā uzticība ticībai atspoguļojas četros apvienības principos: religio (reliģija), scientia (zinātne), amicitia (draudzība) un patria (tēvzeme). “Saskaroties ar pagātnes despotismu un ideoloģijām, katoļu ticība nekad nav bijusi tikai fasāde vai etiķete, bet gan dzīvesveids, kurā dalīties universitātes un darba vidē,” uzsvēra Romas bīskaps, norādot uz apvienību darbības kopienas dimensiju, sniedzot labumu ne tikai savai valstij, bet arī visai Eiropai, kuras centrā atrodas Vācija.
Uzrunā pāvests atgādināja arī to, cik svarīgi šajā tehnoloģiskās revolūcijas izaicinājumu laikā veltīt īpašu uzmanību cilvēka izpētei. Cilvēks ir sociāla būtne, taču ierobežots, un tāpēc aicināts kļūt par dāvanu citiem. Tāpat kā prāts, arī ticības gaisma izgaismo pašreizējā laikmeta solījumus un ilūzijas, aicinot ikvienu darīt visu iespējamo, lai veidotu taisnīgu un miermīlīgu sabiedrību.
Turpinājumā Leons XIV izvērsa uzrunas otro aspektu, kas fokusējas uz kopības garu un vienotību, ko spilgti apliecina apvienības moto: In certis unitas, in dubiis libertas, in omnibus caritas (Būtiskajā – vienotība, šaubās – brīvība, visā – mīlestība). Attiecības starp apvienību biedriem neaprobežojas tikai ar dalīšanos zināšanās vai idejās, bet pārtop savstarpējā cieņā un sadarbības praksē. Sekojot Kristum, jaunieši pārstāv katoliskās vērtības sabiedrībā nevis kā politiskas partijas karognesēji, bet gan kā visas cilvēces kopējā labuma pārstāvji. Vācijā, Itālijā un visā pasaulē šī viena un tā pati ticība stiprina sadarbību, neielaižoties kompromisos ar konkrētā brīža modēm un neizvirzot individuālistiskas preferences augstāk par Baznīcas kopīgo Tradīciju, tādējādi caur universitāšu organizācijām veicinot kultūras evaņģelizāciju un autentisku kristīgu draudzību.
Visbeidzot, uzrunas trešais aspekts skar kultūras aktivitātes dažādās studiju un darba jomās, uzsverot, ka runa nav vienkārši par mācībām vai profesiju (Beruf), bet gan par sekošanu patiesam aicinājumam (Berufung). Patiesības meklējumi ir vērtība, kuru ir vērts nodot tālāk, un nevienu studiju jomu nevar reducēt uz tīru spekulāciju. Tā kā studijas ietver gan prāta, gan gribas aktīvu iesaisti, tās prasa pašdisciplīnu un prāta pārveidi, kas palīdz studentiem kļūt par atbildīgiem sabiedrības locekļiem, neļaujoties uz naudu orientētas karjeras kārdinājumam.
“Drīzāk mēs atzīstam,” teica pāvests, “ka kultūra ir cilvēces labums: patiesība dara mūs brīvus, turpretim meli izkropļo vārdus un lietas. Saskaroties ar to, kas dehumanizē cilvēkus – īpaši mazos, nabagos vai slimos –, es aicinu jūs būt par kristīgā humānisma lieciniekiem”.
Šajā ziņā Leons XIV aicināja pārdomāt Vācijas katoļu studentu apvienības bijušā biedra Benedikta XVI teikto par konsekventas “cilvēka ekoloģijas” attīstīšanu, kas saskan ar “integrālo ekoloģiju” (tēma, kas bija ļoti dārga pāvestam Franciskam). “Arī cilvēkam ir daba, kas viņam jārespektē,” bija teicis Benedikts XVI, 2011. gadā uzstājoties Berlīnes Reihstāgā. Integrālā ekoloģija izgaismo faktu, ka pasaule ir jēgpilna, nevis inerta vienība cilvēka varas kāres apmierināšanai. Leons XIV atgādināja, ka mēs esam atvērti transcendencei. Kad mēs savas dabiskās, iekšējās ilgas pēc dzīvības, taisnīguma, gudrības un mīlestības neizšķērdējam niekos, bet orientējam pareizā virzienā, tad mēs kopā atklājam patiesību caur izzināšanu, darbību un ticību.
Uzrunas noslēgumā Romas bīskaps atgādināja, ka cilvēki vienmēr meklē Dievu, un Viņš mums atklājās kā mūsu Glābējs. Tas nozīmē, ka, nevis par spīti savām ikdienas aktivitātēm, bet tieši caur to, ko darām, mēs veidojam attiecības ar Dievu, kas kļūst par ceļu uz svētumu. Leons XIV, visbeidzot, uzsvēra, ka kristiešu uzdevums sabiedrībā ir palīdzēt veidot tādu dzīvi, kuras centrā būtu Dievs.
