Pāvests amatpersonām: Baznīca kalpo tautai, kas meklē mieru
Silvija Krivteža - Vatikāns
Savā pirmajā uzrunā Svētais tēvs uzsvēra, ka valsts vēsture liecina, ka stabilitāti un labklājību rada nevis konflikta, bet satikšanās kultūra. Viņš runāja par dialoga un samierināšanās nozīmi. Miera vēstījums, kas diemžēl mūsdienās dažiem šķiet naivs, citiem – provokatīvs, atrod pieņemšanu tajos, kas ir atvērti patiesībai. Pāvests atsaucās uz apustulisko pamudinājumu Evangelii gaudium, kurā pāvests Francisks atgādina, ka realitāte ir pārāka par ideju.
Uzrunas turpinājumā Leons XIV norādīja uz divu lielo mistiķu – Jāņa no Krusta un Terēzes no Avilas garīgo mantojumu, kas piecus gadsimtus bagātina Baznīcas Spānijā dzīvi. Viņu mistika ir ar atvērtām acīm, kas ved pie jautājumu un realitātes saknes.
Skaidrojot tumšās nakts paradoksu, pāvests analizēja svētā Jāņa no Krusta mācību par tumsu kā dvēseles attīrīšanās un atbrīvošanās laiku, kas palīdz interpretēt un pārvarēt mūsu laikmeta spriedzi un krīzes. Tāpēc ir nepieciešami cilvēki, kas pasaules tumsā spēj saskatīt gaismu. Mūsu laikmets, ko satricina daudzie konflikti un vardarbība, sauc pēc miera, pēc jaunas izpratnes par cilvēku un tā neaizskaramo cieņu, - citējot encikliku Magnifica humanitas, teica pāvests.
Svētais tēvs atzina, ka mūsdienās kārdinājums iegūt popularitāti, kurinot polarizācijas liesmas, šķiet pieaug, nevis mazinās, cilvēka cieņa un tiesības joprojām tiek pārkāptas. Viņš aicināja visus patiesības vārdā atteikties no naratīviem, kas šķeļ un polarizē sociālo realitāti un tās vēsturi, lai no neauglīgiem vienkāršojumiem pārietu uz auglīgu sarežģītības novērtēšanu. Pēc pāvesta teiktā, tas ir īpašs aicinājums Eiropai, kurā Spānija ir viena no galvenajām varonēm. Un reizē tā ir dāvana, ko Vecais kontinents var sniegt pasaulei, ja tas vēlas palikt jauns, tāpat kā jaunieši jūt, ka viņiem ir nākotne un misija, kas viņus joprojām aicina, - skaidroja Romas bīskaps.
Svētais tēvs uzsvēra, ka jaunās tehnoloģijas ir kļuvušas par mākslīgu vidi, kurā tiek pārbaudītas mūsu fundamentālās izvēles: tajā saasinās aizspriedumi, vājinās kritiskā domāšana un valdonīgas intereses sēj nāves instinktus, bet no otras puses, labais var pastāvēt un komunicēt. Viņš atgādināja, ka drošība, par kuru mēs pārāk bieži maldīgi domājam, ka tā rodas no ieročiem un uzceltiem mūriem, balstās uz vienotības, miera un taisnīguma pamatiem.
Šīs zemes izcilais dēls – svētais Ignācijs no Lojolas mūs māca pārbaudījumos un neveiksmēs pārdomāt, pielietot spriestspēju un iztēli, dot priekšroku mieram, nevis ieročiem, svētajiem, nevis varenajiem. Viņš saprata, ka labais, kas viņu piesaistīja, nebija utopisks, un tad viņa krīze pārvērtās žēlastībā.
Uzrunas noslēgumā pāvests Leons XIV pateicās valdības pārstāvjiem par uzticību starptautiskajām tiesībām un multilaterālismam, kas nozīmē aktīvu apņemšanos nodrošināt mieru un solidaritāti. Viņš aicināja amatpersonas veicināt dialogu un sociālo draudzību, vienotību un mieru Spānijā un visā Eiropā.
