Austrumu Baznīcas mūs atgriež pie ticības pirmsākumiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot klātesošos, pāvests uzsvēra, ka palīdzība Baznīcai nenozīmē tikai materiālu atbalstu, jo ir nepieciešams veicināt tās evaņģelizācijas potenciālu un garīgo bagātību pieaugumu. Šādas bagātības Austrumu katoļu Baznīcām patiesi piemīt, daloties tradīcijās ar brāļiem un māsām no pareizticīgo Baznīcām. Viņš atgādināja, ka mūsu Māte Baznīca ir viena, bet ne vienveidīga, jo tajā plaukst dažādas garīgās un teoloģiskās tradīcijas, riti un noteikumi.
Romas bīskaps norādīja, ka visiem ir ļoti noderīgi padziļināti izzināt šos dārgumus, kas pieder miljoniem Austrumu katoļu brāļu un māsu, vienlaikus cerot spert soļus uz priekšu pilnīgas vienotības virzienā ar visām Austrumu Baznīcām. Svētais tēvs uzsvēra, ka visas senās Austrumu Baznīcas mūs atgriež pie ticības pirmsākumiem, ļaujot mirdzēt žēlastības gaismai caur dievkalpojumiem, kurus caurvij svētuma izjūta, un dievbijībā un slavēšanā atklājot Dieva noslēpumu. Viņš citēja arī Vatikāna II koncila dekrētu Unitatis redintegratio, kurā, runājot par kristīgajiem Rietumiem un Austrumiem, uzsvērts, ka dažādas teoloģiskās formulas nereti viena otru papildina, nevis ir pretrunā. Lai pazītu un mīlētu Austrumu Baznīcas, ir jāiegulda izglītībā, tāpēc ROACO lēmums uzaicināt uz sanāksmi jomas speciālistus ir laba zīme konkrētai uzmanībai pret šīm Baznīcām. Vēršoties pie tiem, kas veltī sevi šim kalpojumam, pāvests piebilda, ka palīdzības projektiem jābūt Svētā Gara motivētiem, liekot uzsvaru uz garīgo dzīvi, pastāvību lūgšanā un sakramentu pieņemšanā.
Savas uzrunas otro daļu pāvests veltīja sāpīgajai situācijai Austrumu kristiešu kopienās, kur ticīgie sevišķi karu dēļ ir spiesti bēgt no savām zemēm. Viņš vēlreiz atkārtoja, ka kari nerisina problēmas, bet gan rada traģēdijas. Viena no kara sekām ir nestabilitāte – sabiedrisko institūciju trauslums, bruņotu grupējumu klātbūtne un manipulāciju politika, kas darbojas nevis brīvībā, bet intrigu, sazvērestību un privāto interešu mutulī. Tas laupa attīstības iespējas un vissmagāk skar pašus nabadzīgākos cilvēkus. Pāvests aicināja pārdomāt kara sekas un novērst tās gudri un atbildīgi, uztverot karu nevis kā neizbēgamību, bet gan kā brīvas izvēles augli. Uzrunas noslēgumā viņš aicināja lūgt Jēzu, miera Kungu, un apelēt pie cilvēku sirdsapziņas, lai viņi sajustu riebumu pret karu, un lai no jauna pamostos cieņa pret cilvēku un pienācīga civilizētības apziņa.
