Pāvests apmeklē ANO Pasaules pārtikas programmas mītni
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvests norādīja, ka mūsdienu krīzes vairs nav izolēti notikumi, bet gan pastāvīga realitāte, ko raksturo ieilguši konflikti, hroniska pārtikas nepietiekamība un pieaugošā klimata nestabilitāte. Atsaucoties uz savu encikliku Magnifica humanitas, Leons XIV pauda bažas par starptautiskās kārtības sadrumstalotību un multilaterālās sistēmas vājināšanos, kuras vietā stājusies “haotiska un konfliktējoša multipolaritāte, kurā dominē neuzticēšanās”.
Uzrunā tika izgaismots satraucošs paradokss: no vienas puses, ir vērojama vēl nepieredzēta globālā ražošanas jauda, bet no otras – daudzos apvidos cilvēki dzīvo aizvien lielākā nabadzībā. “Tie paši spēki, kas virza ekonomisko izaugsmi, bieži vien pastiprina atstumtību un marginalizāciju,” teica pāvests. “Lai gan cilvēku ciešanu mazināšana principā tiek plaši atzīta par būtisku, pastāv risks, ka humanitārie jautājumi starptautisko prioritāšu lokā var arvien vairāk tikt nostumti otrajā plānā.”
Pāvests brīdināja par “solidaritātes pakāpenisku birokratizāciju” un “klusu cilvēka dzīvības komercializāciju”, kad humāno palīdzību kavē sarežģītas procedūras, bet piekļuvi pirmās nepieciešamības precēm, tostarp pārtikai, nosaka ekonomiskas vai ģeopolitiskas intereses.
“Šī dubultā dinamika rada nopietnu ētisku izaicinājumu: cilvēks vairs netiek sistemātiski izvirzīts starptautiskās darbības centrā. Šajā kontekstā ir svarīgi atzīt, ka kamēr palīdzību un attīstības plānus kavē sarežģīti un nesaprotami politiski lēmumi, maldinošas ideoloģiskās vīzijas vai nepārvaramas muitas barjeras, ieročus nekas nekavē,” uzsvēra Leons XIV, atgādinot sava priekšgājēja pāvesta Franciska vārdus, ka vieglāk ir “uzturēt” konfliktus nekā paēdināt cilvēkus. Romas bīskaps piebilda, ka “šī realitāte atspoguļo ne tikai operatīvos trūkumus, bet arī fundamentālu nelīdzsvarotību politiskajās un morālajās prioritātēs”.
Pāvests uzsvēra, ka bads nav tikai “humāna problēma”, bet tas grauj arī “sociālo saliedētību, palielina konfliktu risku un veicina piespiedu migrāciju”. Raugoties no šādas perspektīvas, viņš atgādināja, ka humanitārā darbība nav nekas svešs starptautiskajai kārtībai, un izcēla globālās kopienas atbildību stiprināt solidaritāti, pretoties atstumtībai un atzīt katra cilvēka neatņemamo, Dieva doto cieņu. “Tāpēc starptautiskās institūcijas ne tikai risina krīzes situācijas, bet arī iemieso kopīgas atbildības principu un apliecina, ka starptautisko kopienu vieno rūpes par tiem, kas atrodas visneaizsargātākajās situācijās, “teica Leons XIV. Šajā sakarā viņš turpināja:
“Pasaules pārtikas programma ir kas vairāk nekā politisks, ekonomisks vai tehnisks dalībnieks; tā ir konkrēta starptautiskās solidaritātes izpausme. Patiešām, tur, kur valsts institūcijas atkāpjas un kopienu tīkli izšķīst, tās klātbūtne palīdz novērst humanitāro krīžu pāraugšanu neatgriezeniskā sabrukumā.”
Šī iemesla dēļ ir būtiska atjaunota apņemšanās īstenot daudzpusēju sadarbību. “Es vēlos vērsties pie pasaules valdībām un tautām ar aicinājumu atjaunot un stiprināt savu apņemšanos, palielināt resursus, kas novirzīti cīņai pret badu un tā pamatcēloņiem, kā arī novērst šķēršļus, kas neļauj palīdzībai sasniegt tos, kam tā nepieciešama. Vienlaikus šādam atbalstam vajadzētu stiprināt arī sadarbību ar Baznīcu un pilsonisko sabiedrību. Visu šo dalībnieku spējas stiprināšana daudzkāršos mūsu kolektīvo efektivitāti cīņā pret badu.”
Lai šo aicinājumu īstenotu efektīvi, ir “jāsamazina nevajadzīga birokrātija, lai caurspīdīgums un atbildība kalpotu cilvēkiem, nevis kavētu palīdzības sniegšanu.” Situācijās, kad valdībām trūkst efektīvas kontroles pār teritoriju vai humanitārā piekļuve ir ierobežota, kļūst neaizstājami uzticami vietējie partneri.
Norādot, ka katoļu Baznīca ar draudžu, diecēžu un Caritas biroju starpniecību bieži spēj sasniegt neaizsargātākos iedzīvotājus teritorijās, kas ir nepieejamas starptautiskajām organizācijām, pāvests mudināja Pasaules pārtikas programmu un tās partnerus turpināt atbalstīt šos centienus. Viņš uzsvēra, ka uztura vajadzību nodrošināšana ne tikai atvieglo ciešanas, bet arī vēršas pret ģeopolitiskās nestabilitātes pamatcēloņiem, jo “pārtikas drošība ir būtiska globālās un integrālās drošības sastāvdaļa". Šajā sakarā viņš atzinīgi vērtēja Pasaules pārtikas programmas darbības paplašināšanu ārpus ārkārtas reaģēšanas operācijām, strādājot pie ilgtermiņa iniciatīvām, piemēram, programmām, kas nodrošina maltītes skolas vecuma bērniem.
Uzrunas noslēgumā Leons XIV stingri atgādināja, ka “ūdens, pārtika un veselības aprūpe nedrīkst būt pakārtoti tirgus loģikai vai ģeopolitikām interesēm. Piekļuve pilnvērtīgam uzturam ir cilvēka pamattiesības, kas sakņojas ikvienas personas cieņā. Šīs vajadzības nodrošināšana kalpo ne tikai ciešanu atvieglošanai, bet arī vēršas pret ģeopolitiskās nestabilitātes pamatcēloņiem. Patiesībā pārtikas drošība ir būtiska globālās un integrālās drošības sastāvdaļa.”
Pāvests piebilda, ka katra cilvēka cieņa ir bezgalīga un neatņemama, jo tā sakņojas Dieva mīlestībā. “Tieši mūsu uzticība šai patiesībai ir mūsu politikas cilvēcības mēraukla, un līdz ar to arī starptautiskās sabiedrības nākotne,” viņš sacīja.
