Pāvests Montseratā: noliksim pie Marijas kājām mūsu sirds bruņas
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests Leons XIV kopā ar benediktiešu mūkiem skaitīja Rožukroņa lūgšanu. Tās noslēgumā Svētais tēvs teica uzrunu. Apsveicis Montseratas bīskapu Ksavjēru Gomesu Garsiju, klostera abatu Manelu Gašu, kā arī bīskapus, priesterus, konsekrētās personas un ticīgos, pāvests Leons XIV izteica prieku par iespēju Marijai, kas šeit tiek saukta par "La Moreneta" – (Melnā Madonna), uzticēt apustuļa Pētera kalpojumu un Baznīcas misiju pasaulē, kas ilgojas pēc taisnīguma un miera.
Svētais tēvs norādīja, ka šīs svētvietas mūri var passtāstīt neskaitāmus ticības, pateicības un cerības stāstus, kas gadsimtu gaitā savijušies ap Montseratas Dievmātes tēlu. Tie ir dzirdējuši arī Escolania kora - vecākā Eiropā, bērnu skaistās balsis.
Leons XIV atgādināja, ka 2023. gadā pāvests Francisks uzdāvināja Montseratas Dievmātei Zelta rozi, aicinot pārdomāt, kā simtiem gadu ticīgie ir nākuši uz šo svētnīcu, nesot rokās rožukroņa krelles, jo Jaunava Marija - Mare de Déu - ieņem būtisku vietu katra kristieša dzīvē. Tajā pašā reizē Francisks uzsvēra, ka "Mātes priekšā cilvēkā mostas viscēlākās jūtas" (Uzruna Montseratas Dievmātes brālības locekļiem, 2023. gada 7. oktobrī).
Marija modina mūsos dziļas atgriešanās, līdzīgas tām, ko piedzīvoja svētais Ignācijs no Lojolas, kurš šajā neparastajā vietā pēc nakts, ko pavadīja lūgšanā Dievmātes tēla priekšā, nolika savus bruņinieka ieročus. Šis notikums iezīmēja jaunas dzīves sākumu kalpošanā Jēzum Kristum.
Leons XIV mudināja padarīt par savu Marijas aicinājumu: "Dariet visu, ko Viņš jums sacīs" (Jņ 2, 5). Kānā izteiktie vārdi satur patieso kristīgās dzīves programmu, jo Marija vada mūs pie Kristus un māca klausīties Viņa balsī, paklausīt Viņa vārdam un ļaut Viņam mūs pārveidot. Jēzus griba ir skaidra: "To Es jums pavēlu, lai jūs cits citu mīlētu" (Jņ 15, 17). Tā ir mīlestība, kuras mērs un avots ir Jēzū - "kā Es jūs esmu mīlējis" (Jņ 15, 12). Tāpēc, kad Marija saka: "Dariet visu, ko Viņš jums sacīs", viņa aicina mūs dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Jēzus parāda mums žēlsirdības, izlīguma, patiesības un maiguma ceļu. Vienlaikus atmasko vardarbību, kas var slēpties mūsu vārdos un attieksmē; kritiku, kas pazemo; nosodījumu, kas iznīcina, un agresiju, kas šķeļ. Šī slēptā vardarbība bieži vien var izpausties kā šķietamas bruņas, ar kurām mēs cenšamies aizsargāt savas brūces, bailes vai netaisnības radītās ciešanas.
Kontemplēsim Mariju no Montseratas, kura rāda mums Jēzu kā neaizsargātu Bērnu, kas guļ viņas klēpī; viņa ir šeit, blakus savam Dēlam, aicinot viens otru mīlēt. Šodien noliksim pie viņas kājām visas bruņas, kas pakāpeniski ir nocietinājušas mūsu sirdis, - aicināja pāvests.
Dieva Bērns, kuru Jaunava Marija tur savās rokās, nenēsā bruņas, un vēlāk, atkailināts pie krusta, Viņš pilnībā uzticēsies Tēvam, lai glābtu mūs ar neapbruņotu un atbruņojošu mīlestības spēku.
Pacelsim savu skatienu uz Mariju, lūdzot palīdzēt mums ietērpties Dieva bruņās, kā mudina svētais Pāvils: "Apjozušies patiesībā, tērpušies taisnības bruņās un apāvuši kājas miera Evaņģēlija sludināšanai, tveriet ticības vairogu [...] uzvelciet pestīšanas bruņu cepuri un ņemiet gara zobenu, kas ir Dieva vārds" (Ef 6,14-17).
Šodien esam ieradušies Montseratā kā svētceļnieki, lai no jauna apliecinātu savu kalpošanu Dievam Tēvam, kuru mums ir atklājis Jēzus Kristus, sakot: "Kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā vārdā, tas Mani uzņem" (Mk 9,37). Pārdomāsim arī to, ka Jaunava Marija savā labajā rokā tur zemeslodi - savas mātišķās gādības zīmi, jo pasaule atrod vietu viņas sirdī. Viņa aicina mūs atzīt sevi par brāļiem un māsām, lai neviens netiktu izslēgts un lai kopība būtu stiprāka par jebkuru šķelšanos.
Lūgsim Mariju, Miera Karalieni, mācīt mums atteikties no aizskarošiem vārdiem, pārsteidzīgiem spriedumiem, tenkām un apmelojumiem. Un lai mēs mācītos sargāt un kopt mīlestību ģimenē, draugu lokā, darba vietā, sociālajos tīklos, politiskajās debatēs un kristīgajās kopienās, lai cerība un miers būtu stiprāks par naidu.
Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs katalāņu valodā teica lūgšanas vārdus: Digueu-nos: "Sou el meu tresor, jo soc la vostra Mare, no tingueu por!" (Saki mums: "Tu esi mans dārgums, es esmu tava Māte, nebaidies!"
Montseratas Dievmātes sanktuārija vēsture iesniedzas 1025. gadā. Vietā, kur vairākus gadsimtus atradās Jaunavai Marijai veltīta kapliča, mūks Oliba izveidoja benediktiešu kopienu. 1409. gadā pāvests Benedikts XIII piešķīra Montseratas klosterim neatkarīgas abatijas statusu. 1811. gadā Napoleona karaspēks klosteri izlaupīja, bet Spānijas pilsoņu kara laikā (1936–1939) mūki bija spiesti to pamest. Pēc viņu atgriešanās 1939. gadā Montserata atkal kļuva par Katalonijas garīgo centru. 2025. gadā benediktiešu kopiena svinīgi atzīmēja abatijas dibināšanas tūkstošgadi. 1. oktobrī klostera delegācija piedalījās vispārējā audiencē, kuras laikā abats Manels Gašs Leonam XIV pasniedza piemiņas medaļu.
