Leons XIV Pāvijā: pilsēta ir dāvana un reizē uzdevums
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pilsētas kultūrvēsturiskā vide uzliek pienākumu tās iedzīvotājiem, jo pilsēta pēc savas būtības ir dāvana un reizē uzdevums. Tā ir kopīga telpa, kurā privātās intereses nedrīkst stāvēt augstāk par sabiedrības kopējo labumu. Pāvests vērsa uzmanību uz mūsdienu izaicinājumiem, īpaši sabiedrības vienaldzību un tās sašķeltību. Viņš aicināja ikvienu iedzīvotāju pārvarēt “pilsonisko analfabētismu” un aktīvi iesaistīties pilsētas dzīvē, rūpējoties par apkārtējo vidi, līdzcilvēku veselību un publisko telpu kā satikšanās vietu.
“Tā kā tauta ir atbildīga par publisko telpu, pašreizējo izaicinājumu priekšā jautāsim sev, kas stiprina un kas grauj mūsu mājas: jautāsim sev, kas padara stabilu un kas ievaino mūsu sabiedrību,” aicināja Romas bīskaps Pāvijas iedzīvotājus. “Pretējā gadījumā tam, kas pieder visiem, pastāv risks kļūt par neviena īpašumu: kad šķiet, ka vienaldzība sašķeļ mūsu kopienu, ir nepieciešams atjaunot visu aktīvo līdzdalību pilsētas dzīvē. Saskaroties ar degradācijas un pilsoniskā analfabētisma izpausmēm, esam aicināti uz pašaizliedzības un kalpošanas žestiem, kas sargā laukumus, parkus un ielas kā izcilākās satikšanās vietas. Šāds krietns pilsoniskums prot kopt saskaņu caur dialogu un konstruktīvu satikšanos starp cilvēkiem un kultūrām, kas dzīvina Paviju.”
Šajā kontekstā pāvests atgādināja par Pāvijas auglīgajiem līdzenumiem un gadsimtiem seno lauksaimniecības tradīciju, kur cilvēks, darot savu darbu, vienmēr ir dzīvojis harmonijā ar dabu. Zemes kopšana Svētā tēva uzrunā kļuva par metaforu kultūras un zinātnes attīstībai.
Īpašu uzmanību pāvests veltīja Pāvijas Universitātei un jauniešiem, norādot, ka zinātnes un akadēmiskās vides galvenajam mērķim jābūt cilvēka personības pilnveidošanai, nevis viņa darba ekspluatācijai. Atsaucoties uz svēto Augustīnu, kurš ir cieši saistīts ar Pāviju, Leons XIV uzsvēra nepieciešamību pēc veselīga intelektuālā nemiera un izcēla dialoga starp ticību un prātu lielo nozīmi. Viņš norādīja, ka prāts bez ticības nespēj rast atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem un var noslēgties tīrā peļņas loģikā, savukārt ticība atgādina, ka cilvēks nav anonīma likteņa upuris, bet gan Dieva mīlēta radība.
Uzrunas noslēgumā pāvests pateicās vietējai Baznīcai un daudziem brīvprātīgajiem, kas palīdz trūcīgajiem, vientuļajiem un veciem cilvēkiem, padarot Pāviju bagātu ne tikai materiāli, bet arī tikumos. Viņš atgādināja, ka Pāvijas ģerbonī esošais krusts ir kultūras simbols, kas liecina par pilsētas noenkurojumu kristīgajā mīlestībā. Šī vēsture ir jāturpina rakstīt kopā – dialogā starp paaudzēm, Baznīcu un valsts iestādēm. Aicinot ikvienu dot labāko no sevis kopējam labumam, pāvests deva savu svētību visām pilsētas ģimenēm.
