Leons XIV: dzīve, tāpat kā futbols, ir komandas spēle

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pirms Svētā tēva uzrunas savas mammas pavadībā priekšā iznāca sešus gadus vecs zēns, kurš nolasīja iepriekš uzrakstītu vēstuli ar pāvestam adresētiem jautājumiem. Viņš jautāja, vai Svētajam tēvam patīk futbols, vai viņš jau no mazotnes gribēja būt par pāvestu, kāpēc daži piedzīvo pārbaudījumus, bet citi nē, vai vienmēr ir jāpiedod.

Uzrunas sākumā pāvests, atbildot uz Renzo jautājumiem, ar smaidu skāra futbola tēmu, jo tieši nākošajā dienā sākas Pasaules kauss. Viņš norādīja, ka sports ir lielisks veids, kā augt veseliem gan miesā, gan garā, taču futbolam ir arī dziļāka nozīme:

“Futbols mums atgādina kaut ko tādu, ko nedrīkstam aizmirst: dzīve nav sacensība, kurā katrs cenšas izcelties viens pats, bet gan ceļš, ko mēs mācāmies iet kopā. Tas, kurš neprot piespēlēt bumbu, pat ja viņam ir talants, vēl nav sapratis spēli. Un tas, kurš neprot sadzīvot ar citiem un dzīvot citu labā, vēl nav sapratis dzīvi.”

Draudzība ar Jēzu un ciešanu jēga

Daloties atmiņās par savu bērnību, pāvests atzina, ka nekad nebija domājis par kļūšanu par pāvestu, taču vienmēr vēlējies veltīt savu dzīvi Dievam. Viņš uzsvēra, ka ikviens bērns ir Dieva sapnis, un pats svarīgākais jautājums dzīvē ir nevis nākamā profesija, bet gan vēlme būt par Jēzus draugu, jo šī draudzība sniedz prieku, brīvību un palīdz saskatīt savu patieso aicinājumu.

Pieskaroties smagajam jautājumam par to, kāpēc pasaulē notiek nelaimes un ciešanas, pāvests Leons XIV aicināja vērst savu skatienu uz Kristu. Viņš atgādināja, ka arī Jēzus darīja labu, tomēr tika piesists krustā, bet stāsts ar to nebeidzās – Viņš augšāmcēlās. “Dievs nekad nepamet nevienu no saviem bērniem. Viņš dod mums spēku pārvarēt smagos brīžus un ir sagatavojis mums mūžīgo prieku, kur vairs nebūs ne skumju, ne sāpju,” uzsvēra Svētais tēvs.

Vecvecāku loma un patiesa piedošana

Pāvests īpaši izcēla vecvecāku neaizstājamo lomu ģimenē, aicinot nekad neatstāt viņus vienatnē: “Kā mums būtu jāatbild uz mīlestību? Ar mīlestību. Aprūpēt un pavadīt vecvecākus viņu vecumdienās ir mūsu pienākums. Ja mēs paši nevēlamies būt vientuļi, mēs nedrīkstam pieļaut, ka citi ir vientuļi.”

Runājot par piedošanu, Svētais tēvs uzsvēra, ka Jēzus aicina piedot vienmēr – “septiņdesmit reiz septiņas reizes”. Tomēr viņš skaidroja, ka piedošana nenozīmē ļaunuma attaisnošanu vai piespiešanos aizmirst pārestību, it kā nekas nebūtu noticis:

“Piedot nozīmē neļaut savu sirdi pārņemt naidam. Jēzus prasa, lai mēs piedotu, jo tas ir vienīgais veids, kā piedzīvot Dieva mieru un dziedināt garīgās brūces. Mūsu gatavība piedot ir nosacījums tam, lai mēs paši saņemtu Dieva piedošanu.”

Tuvākmīlestība – kristīgās dzīves sirds

Tikšanās noslēgumā Leons XIV izteica dziļu pateicību visiem Caritas organizāciju darbiniekiem un brīvprātīgajiem, kuri ikdienā sniedz atbalstu trūkumcietējiem. Viņš atgādināja, ka ikviena cilvēka neatņemamā cieņa sakņojas faktā, ka viņš ir radīts pēc Dieva attēla, un tā nav atkarīga no bagātības vai spējām.

“Kristietim ir jābūt līdzjūtīgam, jāmīl nesavtīgi un jāmeklē citu labums, jo katrā brālī un māsā, kas cieš, pats Kungs lūdz mūsu palīdzību,” uzsvēra pāvests. Viņš mudināja draudzes un organizācijas turpināt šo kalpošanu ar iejūtību un neatlaidību, sniedzot grūtībās nonākušajiem ne tikai materiālu palīdzību, bet arī morālu atbalstu, Dieva vārdu un draudzību. Pāvests noslēdza uzrunu, uzticot visu klātesošo darbu un dzīvi Labā Padoma Dievmātes aizbildniecībai un dodot savu apustulisko svētību.