Leons XIV Spānijas Parlamentā: cilvēka cieņas aizsardzība – civilizācijas mērķis

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vispirms pāvests uzsvēra, ka ir ieradies kā Romas bīskaps un katoļu Baznīcas gans, un atgādināja, ka Baznīca iet vienā solī ar cilvēci, daloties tās cerībās un ievainojumos. Tāpēc tad, kad tā vēršas pie sabiedrības, tā to dara pilnībā respektējot laicīgo institūciju autonomiju un likumdevēju atbildību. Tomēr tieši šī apziņa mudina sniegt savu ieguldījumu kopējā labuma veicināšanā, atgādinot par tiem pamatiem, kas sabiedrības līdzāspastāvēšanu padara patiesi cilvēcīgu. Parlamenta uzdevums ir ne tikai pieņemt tiesiskus lēmumus, bet arī atbildēt uz izšķirošu jautājumu: kāda izpratne par cilvēku iedvesmo likumus un kādu sabiedrību šie likumi veido? – teica Leons XIV.

Spānijas vēsturiskais mantojums

Svētais tēvs atgādināja par Spānijas bagāto vēsturisko atmiņu, kurā sekmīgi savijušies ticība un prāts, māksla un tiesības. No Migela de Servantesa paustās brīvības vērtības līdz svētās Terēzes no Avilas garīgajam dziļumam un Migela de Unamuno metafiziskajiem meklējumiem – Spānija vienmēr ir pratusi raudzīties uz cilvēku kā kaut ko vairāk par vienkāršu sociālās vai politiskās sistēmas daļu. Cilvēks ir radība, kas ir atvērta patiesībai un apveltīta ar brīvību. Viņu vada slāpes pēc mūžības, ko nespēj remdēt nekāda laicīgā realitāte, un viņa cieņa ir augstāka par jebkādu lietderību.

Īpašu uzmanību pāvests veltīja Salamankas skolas mantojumam un tās spilgtākajam pārstāvim Fransisko de Vitorijam. Pirms piecsimt gadiem, kad pasaulei vērās jauni apvāršņi, šie domātāji saprata, ka prātu un tiesības nevar izmantot, lai attaisnotu spēka pozīcijas vai personīgās intereses. Viņi lika pamatus starptautiskajām tiesībām, atgādinot, ka katrs cilvēks ir tiesību un pienākumu subjekts un ka vara vienmēr nes sev līdzi morālu atbildību.

Tehnoloģiskais progress un cilvēka neaizskaramā cieņa

Mūsdienās jaunas pasaules vairs neatklājas ģeogrāfiskajās kartēs, bet gan tehnoloģijās, ekonomikā, biomedicīnā un digitālajā vidē. Pāvests norādīja uz savu neseno encikliku Magnifica humanitas, uzsverot, ka tehnoloģija pati par sevi nav neitrāla – tā iegūst tā cilvēka sejas vaibstus, kurš to rada, finansē un izmanto. Tāpēc mākslīgā intelekta un jauno tehnoloģiju attīstības laikmetā galvenajam kritērijam jābūt cilvēkam. Taisnīga sabiedrība balstās uz cilvēka neaizskaramās cieņas atzīšanu, kas ir svarīgāka par izmaiņām pakļauto sociālo konsensu vai vairākuma gribu kādā noteiktā mirklī.

Katram cilvēkam pienākas cieņa jau pamatojoties uz to vien, ka viņš ir, un pēc šī principa jāvadās katrā likumdošanā. Kristīgā ticība to sludina, balstoties uz Atklāsmi; cilvēka prāts to var atzīt kā nepieciešamību, kas ierakstīta patiesībā par cilvēku. Kad šī pārliecība ir dzīva, tiesības kalpo par aizsardzību visiem, īpaši visneaizsargātākajiem.

Cilvēka dzīvības aizsardzība – civilizācijas mērķis

Svētais Tēvs vērsās pie likumdevējiem ar stingru aicinājumu vērsties pret tā saukto “atkritumu kultūru”. Ja dzīvība vairs netiek uzskatīta par fundamentālu vērtību, sabiedrības nākotne tiek apdraudēta. Sabiedrība nevar būt pilnībā taisnīga, ja tā atstāj novārtā vēl nedzimušu bērnu, vecu cilvēku, slimnieku vai to, kurš ir pilnībā atkarīgs no citu aprūpes. Dzīvības aizsardzība no tās ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei nevar būt partiju vai konfesionāls jautājums, bet gan “civilizācijas mērķis” – uzsvēra Leons XIV. Ja dzīvība vairs netiek atzīta par pamatvērtību, kāda tad var būt mūsu sabiedrībai nākotne? Tautas morālais diženums sevišķi izpaužas tās spējā mīlēt un aizsargāt vistrauslākos.

Runājot par kopējo labumu, pāvests izcēla ģimeni – sabiedrības dabisko pamatu. Ģimene ir pirmā cilvēcības skola, kurā mācās līdzāspastāvēšanas ābeci: pieņemt dzīvību, rūpēties par otru, piedot un kalpot. Tāpat tika uzsvērta izglītības iestāžu loma un vecāku primārās un neatņemamās tiesības izvēlēties saviem bērniem izglītību saskaņā ar savu morālo un reliģisko pārliecību.

Migrācijas krīze kā morāls un starptautisks izaicinājums

Uzrunā plaša vieta tika veltīta traģiskajai migrācijas realitātei, kas pārsniedz tīri demogrāfiskus vai ekonomiskus rādītājus un ir izteikti morāls un juridisks jautājums. Pāvests aicināja uz divkāršu sociālā taisnīguma pieeju: no vienas puses, nodrošināt drošus un legālus ceļus, cieņpilnu uzņemšanu un integrāciju tiem, kas bēg no kara, vajāšanām vai klimata krīzes; no otras puses, veicināt tiesības palikt savā dzimtajā zemē, novēršot cēloņus, kas spiež pamest mājas.

Šo globālo izaicinājumu neviena valsts nevar atrisināt viena pati. Nepieciešama koordinēta un solidāra starptautiskā rīcība, lai apturētu cilvēku tirgotājus un glābtu dzīvības, padarot robežas par atbildīgas aizsardzības, nevis pamestības vietām.

Miera veicināšana, dialogs un valodas atbruņošana

Cilvēka cieņas ievērošana nevar tikt nošķirta no miera meklējumiem. Pasaules garīgās un kultūras krīzes, vardarbības, polarizācijas un savstarpējas neuzticēšanās kontekstā miers ir patiesa morāla nepieciešamība. Starptautiskajā arēnā miers prasa diplomātisku drosmi, atbildības sajūtu un nākotnes vīziju, nevis bruņošanos. Pāvests pauda bažas par to, ka Eiropā un citur pasaulē bruņošanās atkal tiek pasniegta kā neizbēgama atbilde. Īstā drošība dzimst no taisnīguma un pacietīga dialoga. Īpaša ētiskā uzraudzība nepieciešama mākslīgā intelekta izmantošanai militārajā jomā, lai lēmumi par dzīvību un nāvi nekad netiktu uzticēti automātiskām sistēmām. Miers jāsargā arī ar valodu. Tiem, uz kuriem gulstas publiskā atbildība, ir īpašs pienākums uzraudzīt savus vārdus, lai “atbruņotu valodu”.

Reliģiskā brīvība

Patiesa demokrātiska sabiedrība atzīst un juridiski sargā cilvēka reliģisko dimensiju, neliedzot ticīgajiem sniegt savu ieguldījumu sabiedrībā. Laicīgo realitāšu autonomija nedrīkst pārvērsties par naidīgu vēršanos pret reliģiju. Ticība nepretendē uz privilēģijām vai sevis uzspiešanu, taču to nedrīkst arī piespiest klusēt publiskajā telpā.

Skats uz augšu un morālā atjaunotne

Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja Spānijas valdības locekļus pacelt savu skatienu nevis lai bēgtu no realitātes, bet atcerētos, ka katrs lēmums skar reālus, no miesas un asinīm veidotus cilvēkus, īpaši tos, kuriem nav teikšanas. Līdztekus tehniskām reformām ir nepieciešama morāla atjaunotne. Novēlot Spānijai palikt par satikšanās, kultūras, solidaritātes un cerības zemi, Svētais tēvs lūdza Dieva svētību, mieru un labklājību.