Cilvēci glābj nevis pašpietiekamība, bet attiecības un kopība ar citiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Villa Nazareth” ir kopiena, kurā studenti, pasniedzēji un absolventi darbojas kopā, balstoties uz kristīgajām vērtībām. Gadu gaitā šo vietu ir personīgi atbalstījuši un apmeklējuši vairāki pāvesti, uzsverot tās nozīmīgo lomu inteliģentu un sabiedriski atbildīgu līderu audzināšanā. Leons XIV savas vizītes laikā teica uzrunu, kurā vispirms pieminēja tos, kuri ir devuši svarīgu ieguldījumu kolēģijas izveidošanā un attīstībā, un atgādināja, ka tā radās 1946. gadā, pēc Otrā pasaules kara, kā izglītības un miera zīme un instruments. Tās dibinātājs kardināls Domeniko Tardini saprata, ka ilgtspējīga miera veicināšanai ir nepieciešams izglītot jauniešus, palīdzot viņiem kļūt par līderiem laba darīšanā, sniedzot viņiem atbilstošus instrumentus, lai izdzīvotu Evaņģēlija vērtības ģimenē, studijās, atpūtas laikā un profesionālajā darbībā. Tāpēc viņš līdz ar šo “Villa Nazareth” aizsāka plaša mēroga garīgās, intelektuālās un morālās formācijas realitāti. Kardināls Tardini vēlējās, lai  visiem, kuri ir apveltīti ar talantiem, spējām un labo gribu, taču ir trūcīgi, būtu iespēja iegūt izglītību.

“Villa Nazareth” mērķis – turpināja Leons XIV – ir piedāvāt dziļas kristīgās un cilvēciskās iedvesmas dzīvinātus izglītības procesus, izmantojot specifisku metodi, proti, kopienas dzīves ceļa metodi, kurā jauniešus pavada pieredzējuši audzinātāji un kas tiek īstenota, iesaistoties visiem. Šajā sakarā viņš pieminēja Evaņģēlija epizodi par kāju mazgāšanu un līdzību par labo samarieti. Šie divi stāsti palīdz saprast, kādam vajadzētu būt Kunga mācekļa dzīvesveidam: mēs esam aicināti nevis lai mums kalpotu, bet lai mēs kalpotu un būtu vērīgi pret ikvienu vīrieti vai sievieti, ko satiekam savā ceļā. Pēc pāvesta teiktā, šai kalpošanai jāizpaužas konkrētos mīlestības darbos.

Uzrunas turpinājumā Leons XIV atsaucās uz pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu Evangelii gaudium un savu pirms dažām dienām publicēto pirmo encikliku Magnifica humanitas. Viņš atgādināja, ka mēs kļūstam pilnīgi cilvēciski tad, kad ļaujam Dievam mūs izvest ārpus mums pašiem, lai tādējādi mēs sasniegtu savu patieso būtību (sal. EG 8).  Cilvēku glābj nevis vara un pašpietiekamība, bet gan attiecības, kas atbrīvo, un kopība, kas pārveido. Šodien cilvēce atrodas “izšķirošas izvēles priekšā: celt jaunu Bābeles torni vai celt pilsētu, kurā Dievs un cilvēce dzīvo kopā [...] kurā tiek sargāta katra cilvēka cieņa, veicināts taisnīgums un padarīta iespējama brālība” (MH 1).

Runājot par “Villa Nazareth” kopienu un tās darbību, Leons XIV atgādināja arī dažus svarīgus svētā Jāņa Pāvila II un Benedikta XIV šai kopienai adresēto domu aspektus. Svarīgi, lai jaunieši, kas mācās šajā kolēģijā, atklātu patieso Gudrību un iemācītos drosmi pieņemt lēmumus, saglabājot atvērtību dialogam. Un, atgādinot sarunu starp diakonu Filipu un etiopieti, kas aprakstīta Apustuļu darbos (sal. 8, 26-40), pāvests norādīja: “Tāpēc ir svarīgi, lai kāds nostātos blakus ceļā esošajam un pasludinātu viņam 'labo vēsti par Jēzu', kā to darīja Filips. Šeit ir saskatāma 'diakonija' (kalpošana), ko kristīgā kultūra var veikt, palīdzot meklējumos esošiem cilvēkiem atklāt To, kurš ir apslēpts gan Bībeles lappusēs, gan katra cilvēka dzīves notikumos. Neviena kultūra nevar būt apmierināta ar sevi, kamēr tā nav atklājusi, ka tai jākļūst vērīgai pret cilvēka – ikviena cilvēka – reālajām un dziļajām vajadzībām”.

Uzrunas noslēgumā Leons XIV piebilda, ka šodien tas ir aktuālāk nekā jebkad agrāk. Laikā, kad jauniešiem ir brīnišķīgas iespējas un līdzekļi zināšanu iegūšanai un izaugsmei, viņiem ir arī liela vajadzība pēc gaismas un vadības, jo īpaši, lai panāktu vienotību starp prātu un garu, starp ticību, studijām, profesiju un dzīvi.

Svētais tēvs no sirds pateicās visiem audzinātājiem, studentiem, bijušajiem audzēkņiem par labumu, ar ko tie ik dienas bagātina Baznīcu un sabiedrību. “Es uzticu jūs Marijai, Gudrības Mātei un mūsu Ceļa zvaigznei, un no sirds sniedzu jums visiem apustulisko svētību,” viņš sacīja.