Grāmatas nozīme digitālajā laikmetā

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Sveicot klātesošos ar sirsnīgu un tēvišķu “Labdien un esiet sveicināti!”, pāvests atgādināja Vatikāna izdevniecības (Libreria Editrice Vaticana) vēsturisko nozīmi. Tā 1926. gadā kļuva autonoma, atdaloties no senās Vatikāna tipogrāfijas (Tipografia Vaticana), kas tika nodibināta 1587. gadā, lai pavairotu pāvesta dokumentus, dikastēriju aktus un izdotu laikrakstu L'Osservatore Romano.

Leons XIV uzsvēra, ka gadsimta garumā “Vatikāna izdevniecība ir kalpojusi deviņiem pāvestiem, izplatot viņu mācību un tādā veidā veicinot Evaņģēlija izplatīšanos pasaulē”. Šo simtgadi, ko pāvests raksturoja kā “ģimeniskus” svētkus, iezīmēs arī vairāki starptautiski pasākumi, kas veltīti grāmatai. Savā uzrunā pāvests dalījās trīs īsās pārdomās, iezīmējot pa vienai grāmatas dimensijai.

“Lasīt nozīmē dzīvināt garu” un sagādāt pārdomu iespēju

Vispirms Leons XIV uzsvēra grāmatas vērtību pasaulē, kurā dominē digitālās tehnoloģijas. Grāmatas lasīšana sniedz iespēju nodoties pārdomām – viņš uzsvēra. “Digitālajā laikmetā grāmatas materialitāte mūs atgriež pie domāšanas, refleksijas un studiju nozīmes.” Lasīšana joprojām ir būtiska, tā ir zināšanu stūrakmens. “Lasīt,” teica Svētais tēvs, “nozīmē dzīvināt garu.” Lasīšana ļauj “izkopt apzinātu un noformētu kritisko domāšanu, pasargāt sevi no fundamentālisma un ideoloģiskiem īsceļiem”. Tādējādi pāvests mudināja ikvienu nodoties šai praksei, kas paplašina mūsu redzesloku. Viņš aicināja ikvienu lasīt grāmatas, jo tā ir pretinde prāta šaurībai, kas izpaužas kā stīva nostāja un reducējošs skatījums uz realitāti.

Grāmata – “izdevība satikties”

Pēc tam pāvests pievērsās otrai grāmatas dimensijai: lasīšana attīsta spēju veidot saikni ar citiem. “Grāmata ir izdevība satikties. Kad turam rokās grāmatu, mēs savā ziņā sastopamies ar tās autoru. Taču tajā pašā laikā mēs sastopamies ar tiem, kuri to lasījuši pirms mums, tiem, kuri to lasa pašlaik, vai tiem, kuri to lasīs nākotnē,” sacīja Svētais tēvs. Citējot savu priekšgājēju, Leons XIV uzsvēra grāmatas nozīmi satikšanās un socializācijas kultūrā: “Pāvests Francisks mums mācīja attīstīt satikšanās kultūru: grāmata ir tilts pie citiem, pamats diskusijām, kas mūs bagātina, un stimuls paplašināt savu redzesloku.” Tādējādi, viņš skaidroja, grāmata ir attiecību un kopā būšanas līdzeklis, kas veido tiltu pie citiem, dialoga instruments un pamudinājums paplašināt savu skatījumu universālās brālības virzienā.

“Grāmata – iespēja sludināt Kristu”

Kristiešiem grāmatai piemīt arī garīga un misionāra dimensija. “Grāmata ir iespēja sludināt Kristu,” atgādināja Svētais tēvs, pieminot to, cik ļoti “kāda svētā biogrāfijas vai kvalitatīvu garīgo pārdomu lasīšana var aizskart sirdi”. Pēc tam pāvests pieminēja vairākas kristīgās tradīcijas personības, kas saistītas ar grāmatu un Dieva Vārdu: “Jaunava Marija Pasludināšanas ainās bieži tiek attēlota lasām Svētos Rakstus. Svētais Antonijs no Padujas tur atvērtu Evaņģēlija grāmatu, uz kuras stāv Bērniņš Jēzus. Mēs bieži redzam svēto Augustīnu sēžam pie rakstāmgalda lielas grāmatas priekšā un dažreiz turot sirdi rokā: patiesība un mīlestība.” Leons XIV mudināja, sekojot Marijas un svēto paraugam, smelties no Svēto Rakstu avota. “Iedvesmosimies no Dieva Vārda, lai tas veido mūsu domāšanu un rīcību,” viņš piebilda.

Uzrunas noslēgumā Leons XIV atgādināja vārdus, ko 1976. gadā, atzīmējot Libreria Editrice Vaticana 50. gadadienu, izdevniecības darbiniekiem teica svētais pāvests Pāvils VI, aicinot viņus skatīties nākotnē, lai izstrādātu idejas un programmas rītdienai. Pāvests Leons XIV atgādināja, ka sabiedrībā, kurā aizvien vairāk vietas ieņem digitālās tehnoloģijas, grāmata joprojām ir vērtīgs pārdomu, dialoga un evaņģelizācijas instruments.