Pāvests kādam “nemierīgam” jaunietim: laiks ir pacietīgs skolotājs
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Nesteidzies visu saprast uzreiz. Laiks ir pacietīgs skolotājs, un tas dziedē brūces,” raksta pāvests jaunietim Pjetro. “Ikdienas lūgšana, pat ja tā ir vienkārša un izteikta dažos vārdos, Dieva Vārda klausīšanās, sakramentu svinēšana un saruna ar gudriem cilvēkiem palīdzēs tev atpazīt, kuras saites saglabāt un attīstīt, un kuras atstāt, bez nosodījuma.” Šādu padomu Leons XIV sniedz jaunietim no Kalabrijas apgabala Itālijas dienvidos.
Pjetro vēstule bija publicēta Vatikāna bazilikas izdotajā un konventuālo franciskāņu tēva Enco Fortunato vadītajā žurnālā ar nosaukumu Piazza San Pietro (“Svētā Pētera laukums”). Tajā viņš pāvestam atzinās, ka izjūt sevī daudz nemiera un apjukuma saistībā ar attiecībām un laika gaitā izveidotajām saitēm.
“Es baidos,” rakstīja Pjetro maija numurā, “pazaudēt visas draudzības, ko esmu izveidojis šajā savas dzīves posmā ne tikai skolā, bet arī draudzē un ikdienas dzīvē.” Taču Svētais tēvs mierina jaunieti, atgādinot: “Jēzus tevi mīl. Ne abstrakti, bet personīgi, tādu, kāds tu esi šodien, ar taviem jautājumiem un sapņiem, tavām bailēm un vēlmēm. Šī mīlestība ir tev priekšā un vienmēr tevi pavadīs, tā nav atkarīga ne no tavas izvēles, ne no ceļiem, kurus tu izvēlēsies. Jēzus labi pazīst draudzības pieredzi. Viņš sauca savus mācekļus par draugiem, dalījās ar viņiem maizē, Viņš bija Lācara, Martas un Marijas draugs. Viņš piedzīvoja patiesas un autentiskas draudzības saites, līdz pat šķiršanās un nodevības sāpju iepazīšanai.”
Vēstules turpinājumā pāvests apliecina, ka Jēzus ir pirmais, kurš izprot mūsu bailes pazaudēt draudzības saites, kas ir iezīmējušas mūsu dzīves pēdējos gadus. Daudz kas mūsu dzīvē mainīsies, taču tas, kas ir bijis autentisks, nezudīs; gluži pretēji, patiesa mīlestība neizgaist un paliek uz visiem laikiem, tā nobriest pat tad, kad maina formu.
Pjetro savā vēstulē turklāt atzīstas, ka sapņo “iet kopā ar kādu pa Kristus mīlestības ceļu”. “Taču mana pārliecība par attiecībām svārstās; es baidos, ka nespēšu pat saprast, kuras ir īstās saites, kas ir pelnījušas tikt saglabātas un koptas, un kuras ir tās, bez kurām var iztikt”. “Svētais Tēvs,” viņš raksta vēstules noslēgumā, “par visu šo un par savu tuvāko nākotni es lūdzu Jūs aizlūgt par mani, lai es spētu saprast, kā sadzīvot ar šo nemiera un nostalģijas sajūtu, kas mani pavada, un lai man izdotos mierīgi uzsākt savu ceļu, vienmēr pildot Dieva gribu.”
Savā atbildē pāvests mierina jaunieti, uzsverot, ka viņa sapnis par “ģimeni, kas balstīta uz Kristus mīlestību”, ir dārga dāvana, tostarp arī Baznīcai, un lai viņš to uzticīgi sargā. Leons XIV atgādina, ka Kungs neatstāj nepiepildītas tās vēlmes, kuras Viņš pats ir iededzis sirdī. “Es apliecinu tev savu lūgšanu. Es lūdzu tev iekšējā miera, uzticības un skaidra skatiena žēlastību pār tavu dzīvi. Es uzticu tevi Marijai,” noslēgumā raksta pāvests. “Marija jau kopš jaunības iemācījās uzticēties, neraugoties uz jautājumiem, kas viņu pārspēja, un ko viņa glabāja savā sirdī.”
