Neviena vara neglābs pasauli, kā tikai dievišķā mīlestības vara
Inese Šteinerte - Vatikāns
Par šo plānu atgādināja arī svētais Jānis Pāvils II, kurš 2003. gada 7. oktobrī, Rožukroņa gada noslēgumā apmeklējot Pompejus, trešā gadu tūkstoša un jaunās evaņģelizācijas perspektīvā teica: “Šodien, tāpat kā senajos Pompejos, ir nepieciešams sludināt Kristu sabiedrībai, kas attālinās no kristīgajām vērtībām un pazaudē tās pat no atmiņas.”
Pāvests Leons XIV, 8. maijā uzrunājot Svētās Mises dalībniekus Pompeju svētnīcas laukumā, atcerējās, ka šajā dienā tieši pirms gada viņam tika uzticēts Pētera pēcteča kalpojums. Viņš ar prieku atzina, ka tā ir skaista diena, kurā tiek godināta Pompeju Svētā Rožukroņa Dievmāte. Tāpēc šogad viņš ir izvēlējies ierasties šeit, lai šo kalpojumu saliktu zem Vissvētākās Jaunavas aizsardzības. Runājot par vārdu, ko izvēlējies savam pontifikātam, vēlēdamies sekot Leona XIII piemēram, viņš atgādināja, ka viens no šī pāvesta daudzajiem nopelniem bija plaša Maģistērija par Svēto Rožukroni izstrāde. Bez tam, nesen tika kanonizēts Rožukroņa apustulis Bartolo Longo. Pāvests atzīmēja, ka šis konteksts rosina pārdomas par Svētajā Misē dzirdēto Dieva Vārdu.
Pasludināšanas Evaņģēlijs iepazīstina ar brīdi, kurā Dieva Vārds iemiesojas Jaunavas Marijas klēpī, no kura izstaro Gaisma, kas piešķir jēgas pilnību vēsturei un pasaulei. “Esi sveicināta, žēlastības pilnā,” Marijai saka eņģelis Gabriels. “Ave Maria ir aicinājums priecāties,” teica pāvests. Marijai un visiem mums eņģelis saka, ka pār mūsu cilvēciskuma drupām, kuras atstājis grēks un kurš tāpēc sliecas uz krāpniecību, pārkāpumiem un kariem, ir nolaidies Dieva glāsts, žēlsirdības glāsts, kas Jēzū pieņem cilvēka seju. Marija, tādējādi kļūst par žēlsirdības Māti. No viņas teiktā “Lūk, es esmu Kunga kalpone” dzimst ne tikai Jēzus, bet arī Baznīca, un Marija kļūst Dieva Māte (Theotòkos) un Baznīcas Māte.
Leons XIV paskaidroja, ka sveiciens “Ave, Marija”, kas tiek atkārtots, skaitot Rožukroni, ir mīlestības žests. Gluži tāpat, kā tas redzams Pompeju svētnīcas mariāniskajā attēlā, šis žests mums liek pakāpties pie Jēzus un ved pie Euharistijas, kas ir “visas kristīgās dzīves avots un kulminācija” (“Lumen gentium”, 11). Euharistijā ir ietverti visi Kristus dzīves noslēpumi. Rožukronim piemīt mariāniska seja, bet tā sirds ir kristoloģiska un euharistiska.
Svētais tēvs atzīmēja, ka Rožukroni ir skaitījušas veselas ticīgo paaudzes. Tā ir vienkārša un tautā iecienīta lūgšana un tajā pašā laikā spēj sasniegt mistiskus augstumus. Rožukronis ir kristīgās teoloģijas būtiska krātuve. “Kas gan ir būtiskāks par Kristus noslēpumiem, par Viņa svēto Vārdu, ko ar maigumu izrunā Jaunava Marija,” jautāja pāvests. Viņš atgādināja, ka tikai šajā un nevienā citā Vārdā, mēs varam tikt atpestīti. Ikreiz, atkārtojot “Esi sveicināta”, zināmā veidā gūstam Nācaretes nama pieredzi, gandrīz vai saklausot Marijas un Jāzepa balsi tajos ilgajos gados, kuros Jēzus dzīvoja kopā ar viņiem. Gūstam arī Pēdējo Vakariņu nama pieredzi, kur apustuļi un Marija gaidīja Svētā Gara nonākšanu. Ne velti Rožukronis tiek uzskatīts par Evaņģēlija kopsavilkumu, kuru svētais Jānis Pāvils II vēlējās papildināt ar Gaismas noslēpumiem.
Leons XIV piebilda, ka Rožukronis ir arī mīlestības avots – mīlestības pret Dievu un mīlestības pret tuvāko. Arī Bartolo Longo, kurš bija Rožukroņa apustulis, bija arī tuvākmīlestības apustulis. Viņš pieņēma bāreņus un ieslodzīto bērnus, izrādot tiem mīlestības atjaunojošo spēku. Arī šodien Pompejos – šajā mariāniskajā pilsētā, mazie un vājie sabiedrības locekļi tiek pieņemti un aprūpēti, pateicoties svētnīcas karitatīvajām iniciatīvām.
“Rožukronis liek pievērst skatienu pasaules vajadzībām,” noslēgumā teica pāvests, “ģimenei, kas izjūt laulāto saišu novājināšanos, mieram, ko pārbaudījumiem pakļauj starptautiskā spriedze un ekonomikai, kas cilvēka dzīvības vietā dod priekšroku ieroču tirdzniecībai.” Leons XIV norādīja, ka daudzos pasaules reģionos notiekošie kari prasa atjaunotus pūliņus – ne tikai ekonomiskos un politiskos, bet arī garīgos un reliģiskos. “Miers dzimst sirdī,” atgādināja pāvests. No svētnīcas, kuras fasādi svētais Bartolo Longo bija iecerējis kā pieminekli mieram, Romas bīskaps aicināja ar ticību pacelt lūgšanu pretim debesīm – lai ar Jaunavas Marijas aizbildniecību no Dieva varētu izlūgt mieru un bagātīgu žēlsirdības izliešanos, kas skar sirdis, liek norimt naidam un apgaismo tos, uz kuriem gulstas valstu vadītāju atbildība. Svētās Mises homīliju pāvests noslēdza ar vārdiem:
“Brāļi un māsas, neviena šīszemes vara neglābs pasauli, kā tikai dievišķā mīlestības vara – šī dievišķā vara, kuru Jēzus, Kungs, mums ir atklājis un dāvājis. Ticēsim Viņam, cerēsim uz Viņu, sekosim Viņam!”
