Pāvests noslēdz vizīti Neapolē, aicinot pilsētu atjaunoties
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot aptuveni 50 tk. klātesošo Neapoles pilsētas iedzīvotāju, pāvests pateicās viņiem par sirsnīgo uzņemšanu. Viņš atzīmēja, ka Plebiscito laukums “ar savu apskāvienu” nedaudz līdzinās Svētā Pētera laukumam Romā. “Jūs protat uzņemt ar šo siltumu! Patiešām paldies!” viņš sacīja. Sajūsmināta pūļa priekšā un daudzu politikas un sabiedrības pārstāvju klātbūtnē Leons XIV cildināja Neapoli kā “Vidusjūras pērli”, kas tomēr ir dziļu brūču, nabadzības un baiļu iezīmēta. Viņš uzdeva pilsētai eksistenciālu jautājumu: kas, saskaroties ar nogurumu, apjukumu un vilšanos, ir patiesi svarīgs, lai atjaunotu kopīgas apņemšanās ceļu?
Romas bīskaps vērsa uzmanību uz “dramatisko paradoksu”, ko piedzīvo Itālijas trešā lielākā pilsēta: “straujais tūristu skaita pieaugums nespēj iet roku rokā ar tādu ekonomisko dinamiku, kas spētu patiesi iesaistīt visu sociālo kopienu”. Svētais tēvs ar nožēlu atzina, ka daudzos rajonos “ir vērojama īsta nevienlīdzības un nabadzības aina, ko saasina sen neatrisinātas problēmas: ienākumu atšķirības, vājas nodarbinātības perspektīvas, infrastruktūras un atbilstošu pakalpojumu trūkums, visur esošā noziedzība, bezdarba drāma, priekšlaicīga mācību pārtraukšana un citas situācijas, kas apgrūtina daudzu cilvēku dzīvi”. Lai risinātu šos izaicinājumus, “valsts klātbūtne un rīcība ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk,” atgādināja pāvests.
Šādā kontekstā daudzi neapolieši lolo vēlmi pēc pilsētas, kas būtu brīva no ļaunuma un dziedināta no brūcēm. Leons XIV uzsvēra vietējās Baznīcas būtisko lomu – tā ir kā “saistviela”, kas apvieno “ikviena pūles un sasaista daudzu dalībnieku enerģiju, talantus un centienus”. Kā piemēru Leons XIV minēja Baznīcas pārstāvju iesaisti “Neapoles izglītības paktā” – iniciatīvā cīņai pret jauniešu sociālo atstumtību, kurā apvienojusies pašvaldība, diecēzes, pedagoģiskā pasaule un vietējie uzņēmumi.
“Tāpēc es vēlos vērsties pie jums visiem ar aicinājumu: nesaraujiet šo tīklu, kas jūs vieno, neizdzēsiet šo gaismu, ko esat sākuši iedegt tumsā, neļaujiet zaudēt krāsas šim sapnim par labāku un skaistāku Neapoli, kuru jūs pašlaik īstenojat!”
Savā uzrunā Leons XIV atgādināja par šīs pilsētas tūkstošgadīgo aicinājumu “būt par dabisku tiltu starp Vidusjūras krastiem”. Neapole nav tikai “pastkarte” apmeklētājiem, tā ir aicināta kļūt par “atvērtu būvlaukumu, kurā tiek celts konkrēts, cilvēku ikdienas dzīvē jūtams miers”. Miers, kas tiek veidots, “veicinot vardarbībai alternatīvu kultūru caur ikdienas rīcību, izglītības procesiem un praktisku taisnīguma izvēli”. Romas bīskaps uzsvēra, ka miers sākas cilvēka sirdī, un atgādināja, ka tas nevar pastāvēt bez taisnības, taču lai taisnība būtu īsta, to nevar šķirt no mīlestības.
Pāvests izcēla konkrētas cerības zīmes, īpaši tādas iniciatīvas kā patvēruma mājas neaizsargātām ģimenēm un palīdzības centrus grūtībās nonākušajiem, raksturojot tos kā dzīvas miera izpausmes, miera, kas pārtop viesmīlībā, labvēlībā un jaunā sākumā.
Leons XIV atzinīgi novērtēja arī centienus padarīt Neapoli par starpkultūru un starpreliģiju dialoga platformu, īpaši izceļot iniciatīvas, kurās iesaistīti jaunieši no konflikta zonām. Viņš uzsvēra pilsētas senās migrantu un bēgļu uzņemšanas tradīcijas, nodēvējot šo praksi nevis par ārkārtas reaģēšanu, bet gan par iespēju satikties un savstarpēji bagātināties.
Visas uzrunas laikā pāvests vairākkārt atgriezās pie jaunatnes lomas. Viņš atgādināja, ka jaunieši nav tikai pasīvi labuma guvēji, bet gan atjaunotnes galvenie varoņi. No kultūras projektiem un draudžu iniciatīvām līdz labdarības pasākumiem – jaunie neapolieši jau tagad veido “atjaunotas pilsētas un atjaunotas Baznīcas zīmes”.
Vizītes noslēgumā pāvests uzticēja Neapoles iedzīvotājus Jaunavas Marijas un pilsētas iedzīvotāju iemīļotā aizbildņa svētā Januārija aizbildniecībai, mudinot viņus turpināt iet kopīgo ceļu drosmīgi un ar cerību.
