Leons XIV iesvēta četrus jaunus Romas diecēzes bīskapus

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvesta homīlijas pilnais teksts:

Dārgie brāļi un māsas!

Cieši vienojoties ar Kristu, mēs kļūstam par stabilu un viesmīlīgu mājokli: tas ir prieks, ko mēs piedzīvojam jo īpaši Lieldienu laikā un jo sevišķi šodien, svinot četru jaunu Romas diecēzes palīgbīskapu ordināciju.

Šai Baznīcai ir unikāls aicinājums uz universālumu un mīlestību, pateicoties tās īpašajai saiknei ar Kristu – augšāmcēlušos un dzīvo –, kurš ir no dzīvajiem akmeņiem būvētās garīgās celtnes, tas ir, Dieva svētās tautas pamats. Tuvoties Kristum nozīmē tuvoties viens otram un kopīgi pieaugt vienotībā: lūk, noslēpums, kas mūs iesaista un no iekšienes pārveido arī pilsētu. Kalpošanai tās dinamismam, ko Romā ienesa apustuļi Pēteris un Pāvils, mūsu brāļi Andrea, Stefano, Marko un Alesandro tiek konsekrēti par bīskapiem. Tie ir visas tautas svētki, jo viņi nāk no šīs tautas un no priesteru kārtas, kas ar mīlestību par to rūpējas.

Mūsu diecēzes kopiena šodien pulcējas, piesaucot Svēto Garu, kas svaidīs jaunos bīskapus, lai viņi būtu pilnībā veltīti kalpošanai Kristus Evaņģēlijam. Viņš ir atmestais akmens, kas, "Dieva izvēlēts", ir "kļuvis par stūrakmeni" (1 Pēt 2, 4.7; sal. Ps 118, 22).

Pirmajiem kristiešiem šī metafora, kas bija tik pazīstama, jo atrodama psalmā, šķita īpaši uzrunājoša. Mesija Jēzus tika atstumts ne tikai tāpēc, ka netika atzīts par Dieva Dēlu, bet vēl pirms tam – par to, ka viņš pieņēma radības stāvokli, kas tika uzskatīts par Dieva necienīgu. Uzticīgs šai žēlsirdīgajai mīlestībai, Viņš devās meklēt atstumtās avis, sēdās pie galda kopā ar tām, atbruņoja rokas un sirdis, kas gribēja tās nomētāt akmeņiem. Šādā veidā, kā saka šajā liturģijā pasludinātais Evaņģēlijs, Dēls parādīja Tēva vaigu: Viņā piepildās Tēva darbi. "Tik ilgu laiku Es esmu pie jums, un tu Mani neesi iepazinis, Filip? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari teikt: 'Rādi mums Tēvu'? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī?" (Jņ 14, 8-9).

Baznīca, kas dzīvo Romā, atmestais akmens ir mesiāniskā vēstījuma sirds to cilvēku priekšā, kurus sabiedrība atstūma un turpina atstumt. Tas ir mūsu sludināšanas, mūsu misijas kodols. Mēs esam redzējuši Svēto pieskaramies nešķīstajam, Taisnīgo piedodam grēciniekiem, Dzīvību dziedinām slimos, Mācītāju mazgājam savu mācekļu netīrās un nogurušās kājas.

Šajā pilsētā, lielās impērijas galvaspilsētā, atmestais akmens kļuva par jaunas cerības zīmi – cerību uz Dieva Valstību, kā to paredz Kalna svētības un apdzied Magnificat. Apgriežot otrādi kundzības loģiku – to loģiku, kurā valda neprātīga ambīcija noteikt Zemes arhitektūru –, Kristū notiek tā, ka atstumtie atgūst savu cieņu un jūtas izvēlēti Dieva Valstībai. "Ja nē," Jēzus saka saviem mācekļiem, "vai Es jums būtu teicis: 'Es eju jums vietu sagatavot'? Un, kad Es būšu aizgājis un jums vietu sagatavojis, Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur esmu Es, būtu arī jūs" (Jņ 14, 2-3).

Dārgās māsas un brāļi, lūk, kāpēc vēl šodien mēs kļūstam par cilvēku atmestiem, bet Dieva izvēlētiem akmeņiem: kad ar savu dzīvi un vārdiem mēs pretojamies projektiem, kas samin vājos, nerespektē katras personas cieņu, izmanto konfliktus, lai atlasītu stiprākos, tajā pašā laikā atstājot novārtā tos, kas paliek aizmugurē, tos, kuri netiek galā, uzskatot tos, kas neiztur, par vēstures mēsliem. Jēzus staigāja mūsu vidū kā atbruņots un atbruņojošs pravietis, un, kad Viņš tika atmests, Viņš nemainīja savu stilu.

Un tagad es vēršos pie jums, dārgie brāļi, kas no šīs dienas būsiet šīs Baznīcas palīgbīskapi – tās Baznīcas, kuras aprūpi esmu saņēmis kā dāvanu; pie jums, kas kopā ar kardinālu vikāru varēsiet man palīdzēt būt par Labā Gana atspulgu Romas iedzīvotājiem un vadīt mīlestībā visu svēto Dieva tautu, kas izkaisīta pa visu zemi.

Es mudinu jūs doties pie šīs pilsētas "atmestajiem akmeņiem" un pasludināt viņiem, ka Kristū, mūsu stūrakmenī, neviens nav izslēgts no tā, lai kļūtu par aktīvu svētās celtnes, kas ir Baznīca, un brālības starp cilvēkiem sastāvdaļu. Šajā tēlā atbalsojas pāvesta Franciska apustuliskā mudinājuma Evangelii gaudium aicinājums: būt par Baznīcu – "lauka slimnīcu", būt par ielas ganiem, ar visu sirdi rūpēties par cilvēkiem, kas dzīvo materiālajās un eksistenciālajās perifērijās. Būdami priesteri, jūs pieņēmāt šo aicinājumu kopā ar draudžu kopienām, kuras pavadījāt. Tagad nāk jauns aicinājums, tālāka aicinājuma pakāpe, kurai ir tā pati būtība: nevienam, tiešām nevienam, nav jāuzskata sevi par Dieva atmestu, un jūs būsiet šīs labās vēsts, kas ir Evaņģēlija centrā, vēstneši.

Ļaujiet sevī darboties pravietiskajam Garam: neļaujieties sava stāvokļa privilēģijām, nesekojiet pasaulīgajai pirmo vietu loģikai, lieciniet par Kristu, kurš nāca nevis lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (sal. Mk 10, 45). Veicot savu kalpojumu, jūs būsiet pravieši, ja būsiet miera un vienotības vīri, ar žēlastības un žēlsirdības pavedieniem savienojot šīs diecēzes plašos un apdzīvotos apvāršņus, saskaņojot atšķirības, uzņemot, uzklausot, piedodot.

Nelieciet sevi meklēt, ļaujiet sevi atrast. Un dariet tā, lai priesteri, diakoni, konsekrētās personas un laji, kas ir iesaistīti apustulātā, nekad nejustos vieni. Palīdziet viņiem atdzīvināt cerību viņu dažādos kalpojumos un justies piederīgiem vienai un tai pašai misijai. Protiet vienmēr un nenogurstoši motivēt cilvēkus un kopienas, ar vienkāršību atgādinot par Evaņģēlija skaistumu.

Lai Romas nabagi, svētceļnieki un apmeklētāji, kas šeit ierodas no visas pasaules, šīs pilsētas iedzīvotājos, tās institūcijās un ganos atrod to mātišķumu, kas ir Baznīcas patiesā seja. Lai Salus Populi Romani, mūsu paļāvības Māte, mūs vienmēr vada un sargā mūsu ceļā.