Šogad krustu Krusta ceļa laikā nes pats pāvests

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Lielās piektdienas, 3. aprīļa, vakara Krusta ceļā klātienē piedalījās aptuveni 30 000 ticīgo – vecāki ar bērniem, jaunieši, priesteri, klostermāsas, svētceļnieki no daudzām pasaules valstīm. Neskaitāmi cilvēki visā pasaulē sekoja līdzi liturģiskajai ceremonijai sociālajos tīklos, pa televīziju un radio. Svētais tēvs devās gājienā ar krustu rokās cauri sveču izgaismotajām senās Romas celtņu drupām, kas savulaik pieredzēja daudzu kristiešu moceklību. Viņu pavadīja divi lāpu nesēji. Piecas no četrpadsmit apstāšanās vietām atradās Kolizejā, bet deviņas ārpusē.

Lielākais senais amfiteātris, kura celtniecību uzsāka imperators Vespasiāns un 80. gadā pabeidza imperators Tits, ar laiku kļuva par Krusta ceļa lūgšanas vietu. Katru gadu pāvests un Romas ticīgie pulcējas pie Kolizeja, lai dotos garīgā svētceļojumā, pārdomājot Jēzus ciešanas un pieminot Viņa nāvi un apbedīšanu.

Pāvests Leons XIV sekoja svētā Jāņa Pāvila II pēdās, kurš nesa krustu visa Via Crucis gājiena laikā no 1980. līdz 1994. gadam. Kamēr Leons XIV nesa krustu, tika lasīti fragmenti no Evaņģēlija, īsi izvilkumi no svētā Franciska rakstiem un meditācijas, ko sarakstījis bijušais Svētās Zemes kustods, franciskāņu tēvs Frančesko Patons.

Savās meditācijās tēvs Patons izceļ svētā Franciska piemēru par to, kā kristieši var iemiesot teologālos tikumus – ticību, cerību un mīlestību – reālajā dzīvē. Viņš ved mūs pa Jēzus ieto ceļu pa šaurajām Jeruzalemes ieliņām augšup uz Golgātu, kur Dieva Dēls tika piesists krustā un apbedīts.

“Krustaceļš nav tikai to cilvēku ceļš, kuri dzīvo sterilas dievbijības un abstraktas meditācijas pasaulē,” raksta tēvs Patons, “bet ir to prakse, kuri zina, ka ticībai, cerībai un žēlsirdībai ir jābūt iemiesotai reālajā pasaulē, kur ticīgais pastāvīgi saskaras ar izaicinājumiem un viņam pastāvīgi jāpieņem Jēzus rīcības veids.”

Katrā apcerē tēvs Patons nosoda cilvēka iedomību un viņa kārdinājumu ļaunprātīgi izmantot varu. Kad Jēzus pakrīt trešo reizi, meditāciju autors atgādina, ka mums jāuzticas Kungam, kurš iet mums blakus un ir gatavs savā mīlestībā vienmēr mūs piecelt. Viņa piedošana un žēlsirdība ir bezgalīgi lielāka par mūsu vājumu. Tēvs Patons norāda, ka autoritārie režīmi, varmākas, mediji un mūsu pašu slimīgā zinātkāre izģērbj citus kailus, tādējādi pazemojot mūsu cilvēcisko cieņu. Savukārt sievietes vienmēr paliek līdzās tiem, kas cieš, viņas turpina raudāt. Šajā sakarā izskan lūgšana, lai Kungs dāvā arī katram no mums līdzjūtīgu sirdi, spējīgu just citu ciešanas kā savējās.

Krusta ceļa noslēgumā pāvests Leons XIV lūdzās, lai kristieši spētu atsaukties svētā Franciska aicinājumam “izdzīvot savu dzīvi kā svētceļojumu, pakāpeniski iesaistoties mīlestības attiecībās, kas vieno Tēvu, Dēlu un Svēto Garu”.

Palatīna kalnā, kur beidzās Via Crucis, Romas bīskaps piesauca Kungu ar Bībeles senās svētības vārdiem, kas savā laikā skanēja pār svētā Asīzes Franciska lūpām: “Lai Kungs jūs svētī un sargā. Lai Viņa vaigs atspīd pār jums un lai Viņš ir jums žēlīgs. Lai Viņš pagriež savu vaigu pret jums un dāvā jums savu mieru.”

Kad Leons XIV beidza runāt, atskanēja aplausi. Taču tie nemazināja lūgšanas un sakopotības gaisotni. Tika izpildīta dziesma Crux fidelis, ko intonēja pats pāvests. Pēc tam, sasveicinājies ar Romas mēru Roberto Gvaltjeri, kardinālu Reinu un Romas diecēzes palīgbīskapiem, Svētais tēvs kāpa savā automašīnā, lai atgrieztos Vatikānā.