Meklēt

Pāvests: neļaujiet dažādiem zagļiem nolaupīt jums mieru un prieku

Kas ir tie “zagļi”, kas laupa mums iekšējo brīvību, mieru un prieku? Šo jautājumu aicināja pārdomāt pāvests, svētdienas, 26. aprīļa, pusdienlaikā uzrunājot Svētā Pētera laukumā uz lūgšanu “Debesu Karaliene” sapulcējušos ticīgos. Svētais tēvs atklāja mums Jēzus – Labā Gana tēlu. Jēzus nenāk mums kaut ko atņemt, bet dāvā dzīvību pārpilnībā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Lieldienu ceturtajā svētdienā, ko dēvē par “Labā Gana svētdienu”, Baznīca svin 63. Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem. To 1964. gadā iedibināja pāvests Pāvils VI. Leons XIV savas pārdomas veltīja Labā Gana tēlam. Balstoties uz Jāņa evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus salīdzina sevi ar ganu un vēlāk ar avju kūts durvīm (sal. Jņ 10, 1-10), pāvests aicināja ikvienu pārdomāt, kādām ietekmēm mēs ļaujam sevi pakļaut, un mudināja izvēlēties ceļu, kas ved uz piepildītu un brīvu eksistenci.

Pāvesta uzrunas pilnais teksts:

«Brāļi un māsas, labdien un svētīgu svētdienu!

Turpinot Lieldienu laika ceļu, Evaņģēlijs mums šodien atgādina Jēzus vārdus, kurš salīdzina sevi ar ganu un pēc tam ar avju kūts durvīm (sal. Jņ 10, 1-10).

Jēzus pretstata ganu un zagli. Viņš apgalvo: “Kas neieiet avju kūtī pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs” (1. p.). Un tālāk Viņš saka vēl skaidrāk: “Zaglis nāk tikai tāpēc, lai zagtu, nogalinātu un pazudinātu; Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un tā būtu pārpilnībā” (10. p.). Atšķirība ir skaidra: ganam ir īpaša saikne ar savām avīm, un tāpēc viņš var ieiet pa kūts durvīm; ja turpretim kādam ir nepieciešams kāpt pāri nožogojumam, tad tas noteikti ir zaglis, kurš vēlas nozagt avis.

Jēzus mums saka, ka Viņu ar mums saista draudzības saites: Viņš mūs pazīst, sauc mūs vārdā, vada mūs un, tāpat kā gans dara ar savām avīm, Viņš nāk mūs meklēt, kad esam nomaldījušies, un pārsien mūsu brūces, kad esam slimi (sal. Ez 34, 16). Jēzus nenāk kā zaglis, lai nozagtu mūsu dzīvību un mūsu brīvību, bet lai vestu mūs pa taisnības takām. Viņš nenāk nolaupīt vai maldināt mūsu sirdsapziņu, bet gan apgaismot to ar savas gudrības gaismu. Viņš nenāk, lai saindētu mūsu zemes priekus, bet gan atver tos pilnīgākai un ilgstošākai laimei. Tam, kurš Viņam uzticas, nav ne no kā jābaidās: Viņš nepazemina mūsu dzīvi, bet nāk, lai dāvinātu mums to pārpārēm (sal. 10. p.).

Brāļi un māsas, mēs esam aicināti pārdomāt un, galvenais, uzraudzīt mūsu sirds un mūsu dzīves “nožogojumu”, jo tas, kurš tur ieiet, var vai nu vairot prieku, vai arī, līdzīgi zaglim, to mums nozagt. “Zagļiem” var būt daudz dažādu seju: tie ir cilvēki, kuri, neraugoties uz ārējo izskatu, apslāpē mūsu brīvību vai nerespektē mūsu cieņu; tās ir pārliecības un tie ir aizspriedumi, kas liedz mums mierpilnu skatienu uz citiem un dzīvi; tās ir kļūdainas idejas, kas var mudināt mūs izdarīt negatīvas izvēles; tie ir virspusēji vai patērnieciski dzīvesveidi, kas padara mūs iekšēji tukšus un spiež vienmēr dzīvot ārpus mums pašiem. Un neaizmirsīsim arī tos “zagļus”, kuri, izlaupot zemes resursus, karojot asiņainos karos vai vairojot jebkāda veida ļaunumu, nedara neko citu, kā vien atņem mums visiem iespēju nākotnē dzīvot rāmi un mierā.

Mēs varam sev jautāt: kam mēs vēlamies ļaut sevi vadīt savā dzīvē? Kas ir tie “zagļi”, kuri ir mēģinājuši iekļūt mūsu aplokā? Vai viņiem tas ir izdevies, vai arī mēs esam spējuši tos atvairīt? Šodien Evaņģēlijs aicina mūs uzticēties Kungam: Viņš nenāk, lai mums kaut ko nozagtu, tieši pretēji – Viņš ir Labais Gans, kurš vairo dzīvību un piedāvā to mums pārpilnībā. Jaunava Marija lai mūs vienmēr pavada mūsu ceļā un aizlūdz par mums un visu pasauli.»

26 aprīlis 2026, 12:36

Antifona Regina Coeli (vai Regina Caeli) ir viena no četrām mariāniskajām antifonām (pārējās ir Alma Redemptoris Mater, Ave Regina Coelorum un Salve Regina).
1742. gadā pāvests Benedikts XIV noteica, lai Lieldienu laikā tā, stāvot kājās, tiktu skaitīta lūgšanas “Kunga eņģelis” vietā, kā uzvaras pār nāvi apliecinājumu. Šo lūgšanu skaita no Lieldienu svētdienas līdz Vasarsvētkiem.
Šī antifona, līdzīgi kā “Kunga eņģelis”, tiek skaitīta trīs reizes dienā: rītā, pusdienlaikā un vakarā, tādā veidā veltot dienu Dievam un Marijai.
Šī senā antifona, saskaņā ar tautas dievbījību, varēja rasties VI vai X gadsimtā. Dokumentos tā pieminēta XIII gadsimta pirmajā pusē, kad tika ietverta franciskāņu breviārā. Lūgšana sastāv no četriem īsiem teikumiem, no kuriem katrs noslēdzas ar Alleluja. Tā ir lūgšana, ar kuru ticīgie vēršas pie Jaunavas Marijas, Debesu Karalienes, lai kopā ar viņu priecātos par Kristus augšāmcelšanos.
2015. gada 6. aprīlī, nākamajā dienā pēc Lieldienām, apcerē pirms lūgšanas Regina Coeli pāvests Francisks skaidroja, kādai ir jābūt mūsu sirds nostājai šīs lūgšanas laikā:
“... mēs vēršamies pie Marijas, aicinot viņu priecāties, jo Tas, ko viņa nesa savā klēpī, ir augšāmcēlies, kā bija apsolījis, un mēs paļaujamies Viņa aizbildniecībai. Patiesībā mūsu prieks ir Marijas prieka atspulgs, jo viņa ir tā, kas ar ticību sargāja un sargā Jēzus noslēpumu. Skaitīsim šo lūgšanu ar bērna sirdi, kuri ir laimīgi, jo viņu Māte ir laimīga”.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >