Pāvests jaunajiem priesteriem: turiet Baznīcas durvis atvērtas
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Šī ir dzīvības pilna svētdiena,” iesākot homīliju, teica pāvests. “Pat ja mūs ieskauj nāve, Jēzus apsolījums jau piepildās: ‘Es esmu nācis, lai viņiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā’ (Jņ 10, 10). Jauniešu, kurus Baznīca šodien lūdz iesvētīt par priesteriem, atsaucībā mēs saskatām lielu dāsnumu un entuziasmu. Pulcējoties tik kuplā skaitā un tik dažādiem ap vienīgo Mācītāju, mēs jūtam spēku, kas mūs atjauno. Tas ir Svētais Gars, kas brīvi saista cilvēkus un aicinājumus, lai neviens vairs nedzīvotu sev pašam. Svētdiena – katra svētdiena – mūs izsauc no izolētības un noslēgtības ‘kapa’, lai mēs satiktos vienotības dārzā, kura sargs ir Augšāmcēlušais.”
Savā homīlijā Svētais tēvs pārdomāja Evaņģēlija stāstu par Jēzu kā “avju durvīm” (sal. Jņ 10, 10), izceļot trīs īpašus priesteriskās kalpošanas aspektus:
Pirmais: jo dziļāka ir vienotība ar Kristu, jo radikālāka ir piederība cilvēcei; starp debesīm un zemi nav pretstata – Jēzū tās ir savienotas uz mūžiem. Priestera aicinājums ir īpašs, smalks un grūts veids, kā mīlēt un, vēl jo vairāk, ļaut sevi mīlēt. Tas padara priesteri ne tikai par labo ganu, bet arī par godīgu pilsoni, miera un sociālās draudzības veicinātāju.
Otrais: nebīties realitātes priekšā. Kunga vārdos ir liels reālisms. Viņš pazīst šīs pasaules nežēlību. Viņš runā par dažāda veida agresiju – fizisko, bet jo īpaši garīgo agresiju. Tomēr tas Viņu neattur atdot Savu dzīvību. Viņu neaptur nekādas briesmas. “Mūs aicina dzīvības Kungs,” uzsvēra pāvests. “Lai kalpojums, kas jums tiek uzticēts, dārgie, sniedz tādu mieru, kāds ir tam, kurš pat briesmās zina, kāpēc viņš ir drošībā.”
Trešais: savu drošību balstīt nevis savos amata pienākumos, bet gan Jēzus dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā, pestīšanas vēsturē, kurā jūs piedalāties kopā ar savu tautu – teica Svētais tēvs. “Tas, ko jūs sludināt un svinat, pasargās jūs arī grūtās situācijās un grūtos laikos.”
Homīlijas turpinājumā Leons XIV pārdomāja Evaņģēlijā aprakstīto durvju tēlu. Jēzus par sevi saka: “Es esmu durvis avīm.” Svētais tēvs atzina, ka šis tēls joprojām uzrunā miljoniem cilvēku sirdis. Tad viņš teica nākamajiem priesteriem: “…jūtieties kā daļa no šīs cietošās cilvēces, kas gaida dzīvību pārpilnībā. Ievedot ticībā citus, jūs atdzīvināsiet savējo. Kopā ar citiem kristītajiem jūs katru dienu pārkāpsiet Noslēpuma slieksni – to slieksni, kuram ir Jēzus vaigs un vārds. Nekad neslēpiet šīs svētās durvis, nenobloķējiet tās, neesiet par šķērsli tiem, kas vēlas ienākt. Šodien vairāk nekā jebkad agrāk, īpaši tur, kur skaitļi liecina par cilvēku atsvešinātību no Baznīcas, turiet durvis atvērtas! Ļaujiet ienākt un esiet gatavi iziet. Tas ir vēl viens jūsu dzīves noslēpums: jūs esat kanāls, nevis filtrs.” Uzrunas noslēgumā pāvests mudināja nākamos priesterus būt par “Kunga pacietības un maiguma atspulgu”.
