Pāvests uzrunā Angolas valsts vadītājus, diplomātus un sabiedrības pārstāvjus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Leons XIV atzīmēja, ka Angolas tautai pieder bagātības, ko nav iespējams nedz pārdot, nedz nozagt. Tai piemīt prieks, ko nav spējuši nodzēst pat naidīgi apstākļi. Šis prieks, kas pazīst arī sāpes, sašutumu, vilšanos un sakāves, ir izdzīvojis un atdzimst to vidū, kuri ir turējuši brīvu savu sirdi un prātu no bagātību apmāna. “Jūs labi zināt, ka jūsu reģioni ir tikuši un joprojām tiek uzlūkoti, lai kaut ko dotu, taču vēl biežāk, lai no tiem ņemtu,” teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka šī interešu ķēde, kura realitāti un pašu dzīvi padara par apmaiņas preci, ir jāsarauj.
Romas bīskaps norādīja, ka Āfrika ir prieka un cerības rezerve visai pasaulei. Prieku un cerību Svētais tēvs nevilcinājās nosaukt par “politiskajiem tikumiem”, jo Angolas jaunieši un nabadzīgie iedzīvotāji nemitējas sapņot un cerēt. Viņi nesamierinās ar to, kas jau ir, bet vēlas celties, sagatavoties lielai atbildībai, darboties pirmajās rindās. Tautas gudrība neļauj sevi apdzēst nevienai ideoloģijai un ilgas pēc bezgalīgā, kas mīt cilvēka sirdī, ir sociālo pārveidojumu sākums, kuri ir dziļāki par jebkuru politisko un kultūras programmu.
Pāvests apliecināja, ka viņš atrodas angoliešu vidū, lai kalpotu labākajām enerģijām, kas dzīvina cilvēkus un kopienas, kas Angolu veido par daudzkrāsainu mozaīku. “Vēlos uzklausīt un iedrošināt tos, kuri jau ir izvēlējušies labo, taisnību, mieru, toleranci, izlīgšanu. Tajā pašā laikā, kopā ar miljoniem labas gribas vīriešu un sieviešu, kas ir pirmā šīs zemes bagātība, vēlos saukt uz atgriešanos tos, kuri izvēlas pretējus ceļus un aizšķērso tās harmonisku un brālīgu attīstību,” šādi pāvests izklāstīja sava ceļojuma nodomu.
Svētais tēvs atgriezās pie problemātikas, ko Āfrikas zemēm, tajā skaitā Angolai, rada vareno intereses, kas ar savu resursu izsmelšanas loģiku līdzi nes ciešanas, nāvi, sociālās un vides katastrofas. Šī loģika vairo tādu attīstības modeli, kas diskriminē un atstumj, taču joprojām sevi pozicionē kā vienīgo iespējamo. Pāvests apliecināja, ka pateicoties senču gudrībai, angolieši liecina par to, ka radītais ir daudzveidīgas bagātības harmonija. Šī tauta ir cietusi ikreiz, kad daži indivīdi ir atļāvušies šo harmoniju izjaukt. Tā nes brūces, ko ir cirtusi gan materiālā izmantošana, gan centieni uztiept vienu ideju visām citām.
Leons XIV norādīja, ka Āfrikai ir steidzami jāpārvar konfliktu un naida situācijas, kas saēd sociālo un politisko audeklu daudzās šī kontinenta zemēs, izraisot nabadzību un atstumtību. “Dzīve uzplaukst tikai tiekoties,” teica pāvests, visa centrā aicinot likt dialogu. Viņš iedrošināja nebaidīties no tā, ka veicot dialogu, var rasties pretēji ieskati un iespējamos konfliktus aicināja novērst, pārveidojot tos par atjaunotnes gājumu. Tāpat izskanēja aicinājums kopējo labumu likt pretim individuālajam labumam.
Pāvests atkal pieminēja prieku un cerību, kas raksturo jauno Angolas sabiedrību. Viņš teica, ka parasti prieku un cerību uzskata par personīgiem, privātiem sentimentiem, taču tie ir intensīvs un ekspansīvs spēks, kas kontrastē ar apātiju un kārdinājumu noslēgties sevī. “Miesas un gara despoti un tirāni dvēseles vēlas padarīt pasīvas, bet cilvēka gara izpausmes bēdīgas, inertas un pakļautas varai. Būdami noskumuši, mēs kļūstam par savu baiļu upuriem, meklējam patvērumu fanātismā, pakļautībā, mediju troksnī, zelta mirāžā, identitātes mītā. Neapmierinātība, nevarības sajūta mūs šķir tā vietā, lai ievestu attiecībās, tā liek atsvešināties pret sabiedriskajiem jautājumiem, panicināt citus un noliegt jebkādu brālīgumu,” teica Leons XIV.
Svētais tēvs paskaidroja, ka no šādas situācijas spēj atbrīvot patiess prieks, ko ticība ne velti atzīst par Svētā Gara dāvanu. Prieks ir tas, kas dzīvi dara intensīvāku un ved pie socializācijas. Katrs priecājas, liekot lietā savas relacionālās spējas, sniedzot ieguldījumu kopējā labumā un apzinoties, ka ir atzīts kā vienreizējs un cienīgs cilvēks tikšanos kopienā, kas paplašina garu. Prieks prot atklāt trajektorijas arī vistumšākajās aizvērtības vietās, tāpēc pāvests aicināja izmeklēt savu sirdi, sakot, ka bez prieka nav atjaunotnes, bez interioritātes nav atbrīvošanās, bez tikšanās nav politikas, bez otra nav taisnības.
Uzrunas noslēgumā Angolas valsts amatpersonām, diplomātiem un sabiedrības pārstāvjiem Leons XIV apliecināja, ka viņi var padarīt savu zemi par cerības projektu. Katoliskā Baznīca vēlas veicināt mierīgu sadzīvi, kas ir brīva no verdzības, ko uzspiež elites ar lielu daudzumu naudas un neīstiem priekiem. “Tikai kopā varēsim vairot šīs brīnišķīgās tautas talantus gan pilsētu perifērijās, gan attālākajos agrārajos reģionos, kuros pulsē dzīvība un notiek gatavošanās savai nākotnei,” teica Romas bīskaps. Viņš aicināja novērst šķēršļus, kas traucē integrālai cilvēka attīstībai, cīnoties un cerot kopā ar tiem, kurus pasaule ir atgrūdusi, bet Dievs izredzējis. “Dievs svētī Angolu,” beigās novēlēja Leons XIV.
