Pāvests: lai triumfē mīlestība, nevis kari
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Mušimas svētnīcas mazā baznīca atrodas Kvanzas upes krastā. “Mama Muxima”, kā viņu mīļi dēvē ticīgie, ir “Angolas katolicisma pukstošā sirds”. Kopš portugāļu kolonistu ierašanās pirms vairākiem gadu simteņiem svētnīca piesaista ticīgo pūļus, kas ierodas pagodināt Vissvētāko Jaunavu Mariju, kuras priekšā svētdien ceļos nometās arī pāvests.
Pēc Rožukroņa lūgšanas Romas bīskaps vērsās pie klātesošajiem ticīgajiem ar uzrunu, kuras laikā pauda dziļu atzinību angoliešu tautai par tās izturību un dzīvo ticību. Norādījis, ka Rožukronis ir sena un vienkārša dievbijības forma, viņš atgādināja svētā Jāņa Pāvila II vārdus, kurš to definēja kā tādas kristietības lūgšanu, kas ir saglabājusi avota svaigumu un jūtas Svētā Gara pamudināta doties dziļumā, lai skaļi atklātu un pat “izkliegtu” pasaulei Kristu kā Kungu un Pestītāju. Kas attiecas uz Angolu, kas ir pieredzējusi gan karus, gan sociālus satricinājumus, šis “kliedziens” pēc cerības ir īpaši aktuāls.
Uzrunas turpinājumā Leons XIV teica: “Mēs atrodamies svētnīcā, kurā gadsimtiem ilgi tik daudzi vīrieši un sievietes ir lūgušies gan priecīgajos brīžos, gan arī šīs zemes vēstures skumjajos un ļoti sāpīgajos apstākļos. Šeit jau ilgu laiku Mama Muxima nemanāmi darbojas, lai uzturētu dzīvu un pukstošu Baznīcas sirdi – sirdi, ko veido sirdis: jūsu un to daudzo cilvēku sirdis, kuri mīl, lūdzas, svin, raud un dažkārt pat, nespējot ierasties klātienē, uztic savus lūgumus un solījumus vēstulēm un pasta sūtījumiem, kā to atgādināja Viņa Ekselence. Mama Muxima pieņem visus, uzklausa visus un lūdzas par visiem.”
Svētvietā sapulcējušies ticīgie Rožukroņa lūgšanas laikā pārdomāja Jēzus dzīves godības pilnos noslēpumus. Pāvests atgādināja, ka Kristus, augšāmceļoties, uzvarēja nāvi un atklāja sevi kā ceļu, lai aizvestu mūs atpakaļ pie Tēva. Lai arī mēs varētu noiet šo spožo, taču ne vieglo ceļu, Viņš mums deva savu Garu, kas mūs atbalsta mūsu ceļā un misijā. “Tāpat kā Marija, arī mēs esam radīti debesīm,” viņš uzsvēra, “un mēs virzāmies uz debesīm ar prieku, raugoties uz viņu – labo Māti un svētuma paraugu, lai nestu Augšāmcēlušā gaismu brāļiem un māsām, ko satiekam savā ceļā.”
Sākotnēji Mušimas svētnīca bija veltīta Bezvainīgajai Ieņemšanai, bet tad ticīgie to pilnīgi spontāni pārdēvēja par “Sirds Mātes svētnīcu”. Svētais tēvs atzina, ka tas ir skaists nosaukums, kas vedina mūs domāt par Marijas Sirdi. “Skaitīt Rožukroni,” viņš turpināja, “nozīmē apņemties nesavtīgi un konkrēti mīlēt katru cilvēku ar mātes sirdi un veltīt sevi citam cita, īpaši vistrūcīgāko cilvēku, labā.” Piebilstot, pāvests atgādināja, ka mamma mīl visus savus bērnus ar visu sirdi. Atrodoties Sirds Mātes priekšā, arī mēs gribam apsolīt darīt tāpat, tiecoties, lai nevienam nepietrūktu mīlestības un līdz ar to – tā, kas nepieciešams, lai dzīvotu cienīgu dzīvi un būtu laimīgi: lai izsalkušajiem būtu ar ko remdēt izsalkumu, slimie varētu saņemt nepieciešamo aprūpi, bērniem tiktu nodrošināta atbilstoša izglītība, vecie ļaudis varētu mierīgi pavadīt savas vecumdienas. Par to visu domā mamma, par to visu domā Marija un aicina arī mūs dalīties viņas rūpēs.
Homīlijas noslēgumā Leons XIV atgādināja jauniešiem, ka arī viņiem Debesu Māte uztic svarīgu projektu, proti, veidot labāku, viesmīlīgāku pasauli, kurā nebūtu karu, netaisnību, trūkuma, negodīguma, kur Evaņģēlija principi aizvien vairāk iedvesmotu un veidotu sirdis, struktūras un programmas visu cilvēku labā. “Tā ir mīlestība, kam vajag triumfēt, nevis karam!” – uzsvēra pāvests.
